Brahims uzmeta skatienu abiem saviem dēliem, it kā viņam šāds attaisnojums būtu gana labs.
- Tu! - viņš vērsās pie Fātimas. - Ielej man ūdeni.
Brahims viņu ar acīm izģērba un kausu turēja cieši sev klāt, nevis pastiepa pretī meitenei; tagad viņa bija spiesta pienākt pavisam tuvu, gandrīz pieskaroties mūļu dzinēja ādai.
Ernando pārsteigts atklāja, ka saspringumā ir aizturējis elpu, skatoties, kā Fātima cenšas Brahimam nepieskarties. Ko gan patēvs iedomājies? Ar acs kaktiņu viņš samanīja, ka Āiša neuzkrītoši iesper pa šūpuli, un bērns tūdaļ ieraudājās.
- Laiks pabarot mazo, - nosarkusi teica Fātima.
Brahims viņu pavadīja ar skatienu, nodrebēdams no domas par piena pilnajām, meitenīgajām krūtīm.
- Ernando... - ierunājās Fātima, pazīdījusi bērnu, kas tagad mierīgi gulēja viņai rokās.
- Ibn Hamid, - viņš izlaboja. Fātima palocīja galvu.
- Vai tu man palīdzēsi apjautāties par manu vīru? Man jāzina, kas ar viņu noticis. - Fātima pameta greizu skatienu uz Brahima pusi.
Humāmu atstājuši Āišas gādībā, viņi apstaigāja kareivju bariņus miesta ielās un pie teltīm, taujājot pēc Marčenas tahas iemītniekiem, kuri kopā ar munfī bija cīnījušies pret marķīzu de los Velesu, Mursijas karalistes adelantado un Kartahenas ģenerālkapteini. Marķīzs, būdams nežēlīgs karotājs un zvērināts morisku ienaidnieks, cīņu pret dumpiniekiem bija uzsācis pats uz savu roku, pat nesaņēmis karaļa pavēli, un karadarbību bija uzsācis kādreizējās al-Andalūsas austrumu piekrastē, Alpuharras dienvidos un austrumos, kur piekļūt nevarēja Mondeharas marķīza karaspēks.
Nevajadzēja klaušināt ilgi, līdz izdevās iegūt pirmās ziņas. Pulks vīru, ko komandēja Gorri un kas bija cīnījušies pret marķīzu de los Velesu, ņēmās viņiem stāstīt savus pieredzējumus:
- Bet mans vīrs taču nebija kopā ar Gorri, - Fātima viņus pārtrauca. - Viņš bija kopā ar Futeju. Tas ir viņa brālēns.
Tad kareivis, kas pirms mirkļa bija sācis stāstīt, smagi nopūtās. Fātima pieķērās pie Ernando elkoņa: šī nopūta solīja ļaunas ziņas. Divi citi vīrieši, kas stāvēja turpat līdzās, novērsās, vairīdamies no meitenes vaicājošā skatiena. Trešais tomēr ierunājās: - Es biju tur. Futejs krita Feliksas ciema kaujā. Un arī lielākā daļa viņa kareivju... bet galvenokārt gāja bojā sievietes... daudz sieviešu. Tur kopā ar Futeju bija arī Tesi un Portokarrero komandētie, taču, lai stātos pretī kristiešiem, vīriešu bija pārāk maz, tāpēc viņi par karavīriem pārģērba sievietes. Mūsu brāļi ar kristiešiem tur cīnījās gan klajā laukā, gan Feliksas ielās un namos. Beigās bijām spiesti atkāpties augšā kalnos pie ciema, bet marķīza kājnieki mūs vajāja arī tur.
Vīrietis pieklusa, un Ernando šī pauze šķita nebeidzami gara. Fātimas nagi uztraukumā ieurbās viņa delmā.
- Un Feliksā gāja bojā vairāk nekā septiņi simti, gan vīrieši, gan sievietes. Dažiem izdevās aizbēgt sjerrā, un no turienes ieradāmies šeit, - viņš drūmi piebilda. - Bet tie, kuri kalnos aizbēgt nepaguva... Es redzēju, kā sievietes ar nažiem rokā stājas pretī kavalērijai! Viņas gāja drošā nāvē! Un redzēju, kā beigās daudzas no viņām grāba smiltis un svieda kristiešiem acīs, jo pat pacelt akmeni viņām vairs nebija spēka.
(Turpinājums 16. maija numurā)