Biedrība, nevis Filips
Filipa ģimenē ir ārsti, tāpēc izvēle studēt RSU bijusi visai dabiska. Labs ķīmijas skolotājs Filipam gadījies tikai 12. klasē, tāpēc puisis nejutās gana zinošs, lai kārtotu centralizēto eksāmenu šajā priekšmetā. Tas ietekmēja studiju programmas izvēli. Filips izraudzījās ergoterapiju. «Tā nav tikai medicīna, bet arī tas, kas notiek ar cilvēku, kad viņš atlabis pēc traumas, analizēšana, mājokļa u. c. lietu pielāgošana cilvēka vajadzībām un varēšanai,» Filips ieskicē.
Grūtākais studijās bijis pārslēgt domāšanu no tā, kā mācības notiek skolā un kā - augstskolā. Bija jāiemanās arī saplānot savu laiku, lai tiktu galā ar lielo slodzi, Filips atceras. Patlaban viņš studē maģistrantūrā sabiedrības veselības studiju programmā, lai gan sākotnēji spriedis - maģistrantūras ergoterapijā nav, bet neko citu negribas. Par labu šīm studijām palīdzēja nosvērties Latvijas Muguras smadzeņu bojājumu biedrība, ko Filips pirms trim gadiem nodibināja kopā ar vairākiem domubiedriem un kur ir priekšsēdētājs. Biedrības darbība vērsta uz spinālajiem pacientiem; viņi Vaivaros iziet medicīnisko rehabilitāciju un vēlāk palaikam turpina tur iegriezties. «Mums ienāca prātā sporta spēles - nevis paralimpiskās un nevis invalīdiem, kas var staigāt, bet tieši cilvēkiem ratiņkrēslos. Sapratām, ka ļoti grūti ir kaut ko darīt un sarunāt atbalstu, ja esi vienkārši Filips. Ja esi biedrība, ir vieglāk,» Filips pamato. Biedrība cenšas pulcēt vienkopus ratiņniekus, iesaistīt viņus dažādās aktivitātēs - laivu braucienos, ekskursijās u. c., audzēt sabiedrības atbalstu cilvēkiem ar muguras traumām. Pērn notikušas pirmās sporta spēles, plānots veikt arī pētījumus un skolās skolēniem stāstīt par situācijām, kādās tiek traumēta mugura. «Pie mums viss notiek ļoti vienkārši - ielec neveiksmīgi ūdenī, avarē vai nokrīti no augstuma. Ja raugās uz gadījumiem citur pasaulē, sāk likties, ka Latvijā jauniešiem vispār nevajadzētu gūt traumas - citur iemesli ir daudz nopietnāki,» Filips saka.
Atveras arī skeptiskie
Interese par cilvēkiem ar muguras traumām Filipam radās, nonākot praksē Vaivaros. Tas bija 4. kursa sākumā, kad aktīvo darbošanos studentu pašpārvaldē jau gribējās nomainīt pret pastāvīgu darbu. Vaivaros drīzumā atbrīvojās arī vakance, ko piedāvāja Filipam. «Lielas saprašanas, kas un kā, nebija, bet, protams, piekritu.» Sākumā Filips bija ergoterapeita asistents neirorehabilitācijas programmā, insulta nodaļā. Tur saskāries arī ar spinālajiem pacientiem un vēlāk sācis strādāt tikai ar viņiem, pamazām izaugot par pilnas slodzes ergoterapeitu.
Ergoterapeiti būtībā ir pēctraumu ārsti, kas vairāk strādā pie konkrētām pacienta aktivitātēm - ko cilvēks ikdienā dara ar savu ķermeni. «Mans uzdevums ir panākt, lai pacients ar muguras traumu, piemēram, var pats saģērbties, nomazgāties, piemeklēt viņam atbilstošu ratiņkrēslu. Paralēli darbojos arī ar roku terapiju, kur jāizstrādā tieši sīkā motorika, pirksti. Tas gan daudziem šķiet pārāk piņķerīgi,» Filips stāsta. Viņam grūta šķiet tikai paveiktā aprakstīšana dokumentos, savukārt visvairāk gandarī daža laba skeptiska pacienta atvēršanās, sajūtot progresu un noticot tam, ka viņam sanāk. «Un tad viņš ir gatavs paņemt pretī ne vien pirkstiņu, bet visu roku.»
Tiesa, patlaban Filips Vaivaros atkal ir uz nepilnu slodzi un pamatā nodarbojas ar spinālo pacientu konsultēšanu un grupu aktivitātēm, bet paralēli strādā kā ergoterapeits Raivja Aršauska veselības centrā Rīgā. «Vaivaros tik daudz būt vairs nevaru privātās dzīves dēļ - jauns un neprecēts var skraidīt riņķī, tagad jāplāno nākotne un ģimenes dzīve,» Filips saka un stāsta, ka laika trūkuma dēļ mazliet ierobežojis arī vaļaspriekus. Viņš spēlē basketbolu, kādu laiku dziedājis gan korī, gan solo.
Pārveda divus spaiņus
Filips vairs nejūtot atšķirību starp cilvēku, kas staigā, un cilvēku invalīdu ratiņos, jo par lietām, kas vajadzīgas ratiņniekiem dažādās situācijās, iedomājas jau pilnīgi automātiski. Kopā ar Vaivaru pacientiem dodoties uz ratiņbasketbola nodarbībām un «mācību braucienos» uz veikalu vai ar sabiedrisko transportu, Filips iepazinies ar treneri Kristapu Kotānu, kurš trenē jauniešus parabobslejam un paraskeletonam. Viņš Filipu uzaicinājis doties līdzi uz treniņnometnēm un sniegt savu ergoterapeita padomu, kā aktivitātes tajās padarīt ratiņniekiem ērtas un loģiskas, lai sportošana nepārvērstos izdzīvošanas skolā. Filips šādi jau pabijis gan Kalgari Kanādā, gan Pārksitijā ASV, nesen noslēgusies arī nometne Siguldā. «Tajā jaunieši iepazīst un izmēģina trasi, inventāru, viņus apmāca olimpiskie braucēji, savukārt mēs nodrošinām medicīnisko rehabilitāciju, lai cilvēkam vajadzības gadījumā var palīdzēt uz vietas. Nevaram izslēgt sporta traumas, bet varam izvairīties no tām, kas ratiņniekiem rodas trases apstākļu, trases darbinieku nezināšanas, infrastruktūras, ārpusnometnes braucienu dēļ,» Filips stāsta un spriež, ka «tā lieta ar sportu un cilvēkiem ar invaliditāti ir interesanta, bet prasa arī sīkākus pētījumus».
No ASV un Kanādas viņš pārvedis arī «divus lielus spaiņus ar siekalām». Siekalojies, skatoties, cik šajās valstīs ergoterapeitiem ir labs aprīkojums un noslīpēta darba organizācija, bet spinālajiem pacientiem - plašas iespējas apgūt un nodarboties ar dažādiem sporta veidiem. «Tas man rada vēlmi kaut ko darīt, lai uzlabotu situāciju Latvijā. Vīzija galvā kārtojas,» Filips teic. Viņš gan piebilst, ka ASV kolēģu stiprā puse ir materiālais nodrošinājums, bet Latvijas terapeitu - izpratne. Ja mūsējiem trūkst aprīkojuma, viņu radošums, izdomājot risinājumu no nekā, ir galvastiesu pārāks.