Kontekstā ar ideju par Satversmes preambulu visasākās diskusijas droši vien izraisīs piedāvājums preambulā iekļaut formulējumu, ka Latvijas valsts mērķis ir tieši «nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu». Var prognozēt, ka šajā jautājumā pretējās puses paliks katra pie sava, domu apmaiņa nebūs sevišķi auglīga. Līdz ar to no pārdomu rosināšanas viedokļa (tāds esot viens no preambulas mērķiem - mudināt aizdomāties par t. s. lielajiem jautājumiem) interesantāki liekas formulējumi «mūsu kultūra pieder Eiropas kultūrtelpai», «Latvija aktīvi piedalās Eiropas integrācijas un globālajos procesos».
Proti, patiesi būtu interesanti uzzināt viedokļus par to, kas - uzsveru! - mūsdienās ir šī Eiropas kultūras telpa, Eiropas vērtības, jo, atklāti sakot, man personīgi tās raksturot ir arvien grūtāk. Kā sev tuvu apzinos Eiropas kultūras mantojumu, bet, vai tam ir kāda nozīme XXI gadsimtā, neesmu pārliecināts.
Piederība kristīgajai tradīcijai? Un ko tā nozīmē? Piemēram, ko tas nozīmē Kiprā un Rumānijā, kur par kristiešiem sevi atzīst attiecīgi 98,5 un 92,3 procenti iedzīvotāju? Vai sevis identificēšana ar kristīgo tradīciju nozīmē noteiktu pasaules uzskatu? Var gadīties, ka ne. Piemēram, Krievijā tikai 72% no cilvēkiem, kuri sevi uzskata par pareizticīgajiem, vienlaikus norāda, ka tic Dievam. Tātad var būt neticīgs kristietis? Iespējams, var. Kas ir Eiropas vērtības? Iecietība pret atšķirīgo? Cik tālu tā sniedzas? Vai par uzskatu brīvību mēs uzskatām viena indivīda tiesības piekopt pret cita indivīda uzskatu brīvību naidīgu praksi? Un ko mums darīt situācijās ar citām reliģijām piederīgiem imigrantiem, kuri nekādu «Eiropas kultūrtelpu» neatzīst? (Vācijā kādā aptaujā tikai 65% no uzrunātajiem imigrantiem turkiem atzina, ka var būt vienlaicīgi, tā teikt, labs musulmanis un labs Vācijas pilsonis.)
Lai jau šāds formulējums preambulā ir, tikai būtu jauki, ja tas rosinātu pārdomas par šo mūsu identitātes sastāvdaļu.