Kādēļ lai laivošana, lēkšana ar gumiju, kalnu slēpošana un dejošana būtu šķērslis cilvēkam ratiņkrēslā? Noteikti nav, ja vien ir vēlēšanās. Arī sarunā ar Dienu par ratiņkrēsla esamību atgādina vien uzdotie jautājumi. Tieši par to ar Mārtiņu lepojas viņa draugi un paziņas, piesakot viņu Latvijas lepnuma balvai.
Atrast mērķi
Agrā jaunībā Mārtiņš cietis nelaimes gadījumā ar motociklu, un tas mainījis visu viņa dzīvi. Atgriezies mājās no rehabilitācijas, puisis sapratis, ka nu viss ir citādi. Viņš vairs nav varējis izdarīt lietas, kuras iepriekš bijušas pašsaprotamas. «Nevarēju pat pats apģērbties un ratos nosēdēt - biju vārgs,» atceras Mārtiņš. Tomēr ar vecāku un draugu palīdzību sācis vingrot un meklēt spēku.
M. Oliņš gan vēlāk sarunā atzīst, ka brīžiem gribējies nolaist rokas, tomēr atrasti iemesli, kāpēc censties. Tajā laikā viņš iepazinies ar meiteni, un mainījusies domāšana. Savukārt pēc kāda gada sapratis, ka dzīve tomēr turpinās un nevar būt tikai mājās. Arī mammai bija uzstādījums: «Jāiet mācīties, nav ko mājās sēdēt!» Tāpēc Mārtiņš sācis mācīties Jūrmalā profesionālajā vidusskolā, kur atkal iejuties sociālajā dzīvē un izvirzījis mērķi - mācīties un atrast darbu. Tas arī izdevies, un, apgūstot grāmatveža profesiju, pirmais darbs atrasts veikalu tīklā Rimi par uzskaitvedi. Savukārt tālāk jau dzīve aizgājusi kā pa ķēdīti, darot pat neiedomājamākās lietas.
Šķēršļu nav
To, ka ratiņkrēslam nevajadzētu būt šķērslim nevienam, pierāda Mārtiņa turpmākā pieredze. Vēl pirms traģiskā negadījuma puisis mēdza no rītiem doties skriet. Palikusi iekšējā vēlme sportot, tāpēc, arī nonākot ratiņkrēslā, meklētas iespējas.
Jūrmalā ar draugiem ik pa laikam jokojoties, M. Oliņš lauzies ar rokām un tā vieglprātīgi pieteicies arī Latvijas čempionātā ārmreslingā, un ieguvis pirmo vietu. Ar to nav pieticis - Mārtiņš piedalījies gan Eiropas, gan Pasaules čempionātā, iegūstot labus rezultātus, un kopumā ar šo sporta veidu nodarbojies sešus gadus. Tomēr tās īstās sporta piegaršas nav bijis. Tagad viņš sevi izaicina maratonos, šogad izvirzījis sev vēl augstāku mērķi, dubultojot maratonā veicamo attālumu. Viņš stāsta, ka pavisam nejauši, vizinoties ratiņkrēslā pa stadionu, nobraucis 18 kilometru. Tas arī pamudinājis pieteikties 21 kilometra distancei. Iepriekšējās distancēs bijusi tāda neliela mazuma piegarša, tāpēc Mārtiņš šogad izvēlējies pusmaratonu, un rudenī izdevies pieveikt arī Valmieras pilno maratona distanci - 42 kilometrus, tas devis gandarījumu.
Taču ar sportošanu nepietiek, lai izliktu visas savas emocijas. Mārtiņa ikdienā ietilpst arī deju nodarbības divas reizes nedēļā deju studijā Body and Soul. Uz Dienas jautājumu, vai ratiņkrēslā dejot nav grūti, Mārtiņš atbild, ka izpausties jau var dažādi: «Tad, kad es dejoju, es nejūtos tā, it kā būtu ratiņkrēslā.»
Ar to gan Mārtiņa sapņi nebeidzas. Viņš ir lēcis ar gumiju, lidojis Aerodium gaisa tunelī, braucis laivu braucienos un vizinājies ar kvadriciklu un ūdens moci. Sarunas gaitā ik pa laikam atceras vēl kaut ko, smejoties, ka ratiņkrēsls sportiskam dzīvesveidam nav šķērslis. Šajā ziemā viņš grib izmēģināt arī kalnu slēpošanu. Un, redzot izbrīnīto skatienu, Dienai paskaidro, ka arī tas ir iespējams, - slēpes ir speciāli pielāgotas cilvēkiem ar invaliditāti.
Sasniegts daudz
Sportiskas izklaides gan nav vienīgais, kas Mārtiņu aizrauj. Viņš turpina mācīties, un pavisam drīz jāaizstāv bakalaura grāds ekonomikā, savukārt karjeru viņš izveidojis banku sektorā. Puisis atceras, ka lielu pieredzi ieguvis, sešus gadus strādājot zāļu lieltirgotavā par grāmatvedi, taču ar laiku meklējis lielākus izaicinājumus. Tagad viņš jau gandrīz divus gadus strādā bankā Citadele par biznesa analītiķi. «Ja ir atbilstošas zināšanas un vakance, banka ir gatava pieņemt darbā cilvēkus ar īpašām vajadzībām,» sarunā ar Dienu norāda bankas Citadele pārstāve Baiba Ābelniece. Mārtiņš gan atzīst, ka sākumā uztraucies, bet jau pirmajās dienās sapratis, ka vadību un personāldaļu neuztrauc tas, ka viņš ir ratiņkrēslā, - vajag tikai gudru galvu, un var sākt strādāt.
Mārtiņam ir arī sava grāmatvedības firma, ko izveidojis pirms diviem gadiem. Tāpēc vakaros pēc darba, dejām un citām aktivitātēm viņš turpina strādāt. «Tas ir tik elementāri,» tagad smej Mārtiņš, uzskatot, ka firmu dibināt vajadzējis jau pirms krietna laika. Uz Dienas jautājumu, kā to visu var paspēt, viņš atbild: «Jo vairāk dara, jo vairāk var izdarīt!» Turklāt svētdienās pat paliek laiks tikai sev.