Ķīnas rūpniecība daudz vairāk nekā no naftas ir atkarīga no oglēm, kamdēļ naftas cenas ietekmē galvenokārt transporta sektoru. Savukārt degvielas cenas nosaka valsts, un tās atbilst aptuveni 80 dolāriem par barelu. Līdz ar to naftas cenu kritums ir laba ziņa valstij piederošajām naftas pārstrādes un degvielas tirdzniecības kompānijām, bet neko nemaina transporta sektorā. Turklāt Ķīnas bankas ir aizdevušas iespaidīgas summas daudzām trešās pasaules naftas eksportētājvalstīm, ieskaitot Venecuēlu, un šo aizdevumu atmaksa atrodas zem lielas jautājuma zīmes.
Objektīvi vērtējot, ieguvēja no naftas cenu krituma ir Japāna, kura iepriekšējā finanšu gadā par energoresursu importu iztērēja 236 miljardus dolāru (5,1% no iekšzemes kopprodukta), no kuriem vairāk nekā 90% - par naftu un naftas produktiem. Kā atzīmēja Japānas Bankas bijušais galvenais ekonomists Hideo Hajakava, naftas cenu kritums ir ļāvis samazināt budžeta deficītu «uz citu valstu rēķina». Vienlaikus lētās naftas dēļ Japānai ir grūti paātrināt inflāciju līdz izvirzītajam 2% mērķim.
Naftas cenu kritums ir izdevīgs arī Indijas (naftas imports atbilst 91 miljardam dolāru) ekonomikai, jo ļauj samazināt tirdzniecības un budžeta deficītu, kā arī inflāciju, attiecīgi pazeminot kredītprocentus un palielinot investīcijas. Indijas jaunā valdība arī ir pasteigusies izmantot situāciju subsīdiju dīzeļdegvielai atcelšanai un nodokļu tai un benzīnam paaugstināšanai. Vēl viena ieguvēja ir arī Turcija (naftas imports 56 miljardi dolāru), jo tai naftas cenu kritums ļauj samazināt ārējās tirdzniecības deficītu. Turcijā, tāpat kā Ķīnā, patērētājiem cenu kritums joprojām gandrīz nav manāms, jo Turcijā degvielas nodokļi ir vieni no augstākajiem pasaulē.
Jāpiebilst, ka pēdējās desmitgades augstās naftas cenas ļāvušas valstīm - vadošajām naftas eksportētājām - galvenokārt ar savu suverēno fondu starpniecību investēt ievērojamus līdzekļus dažādos aktīvos visā pasaulē. Naftas dolāru pieplūdums pasaules finanšu sistēmā sekmējis aktīvu cenu kāpumu, kā arī aizdevumu izmaksu krišanos. Naftas cenām nokrītoties par 50%, OPEC valstis pirmoreiz pēdējos 20 gados sākušas samazināt savas investīcijas ārvalstīs.