Trakākais - kā izlemt
12. klases beigās, domājot, kādu specialitāti tālāk apgūt, Austra vadījās pēc priekšmetiem, kas skolā patika un padevās - vēsture, politika, tiesības. Viņa tēmēja uz politikas zinātnes un starptautisko attiecību studijām un ar izglītības aģentūras Baltic Council for International Education palīdzību pieteicās piecās Lielbritānijas augstskolās, kas pēc reitingiem bija spēcīgas Austras noskatītajos studiju virzienos. «Pieteicos, un tad universitātes atsūtīja savas prasības, kas man jāsasniedz, lai tiktu uzņemta. Tās gan atkarīgas no augstskolas,» Austra stāsta. Hallas Universitātes prasības šķita «paceļamas» - vidējā atzīme astoņi un divos vidusskolas eksāmenos A līmenis, divos B -, turklāt šī augstskola togad reitingā politikas zinātnēs ieņēma 5. vietu Lielbritānijā. Kā arguments nostrādāja arī tas, ka Halla ir mazpilsēta (tātad tajā dzīvošana lētāka), Baltic Council ar šo augstskolu bija tiešs kontakts un par to bija pieejamas atsauksmes no citiem latviešu studentiem, kas tur jau bija mācījušies.
«Kad saņēmu atbildes no augstskolām, iepauzēju, lai sagaidītu savus eksāmenu rezultātus. Tā kā vēl nezināju, vai briti mani uzņems, iestājos arī LU politikas zinātnes programmā. Un tad nāca trakākais - izlemt, kur tad īsti studēt, jo biju tikusi visur. Apspriežoties ar vecākiem, nolēmu, ka jāmēģina studēt Anglijā. Iekāpt lidmašīnā un atlidot mājās varēs vienmēr,» Austra stāsta.
Mammu, braukšu mājās!
Kas, sākot mācības ārzemēs, bija grūtākais? Austra teic, ka pats sākums - ka jābrauc vienai pašai uz pilnīgi svešu vietu. «Nepazīsti vidi, pilsētu, nav neviena drauga. Bija brīdis, kad zvanīju mammai un teicu, ka braukšu mājās, ka ir grūti.» Tomēr pamazām viss iegājis sliedēs.
Austra ir beigusi Rīgas Angļu ģimnāziju, tomēr pierast pie «British English» bija grūti. «Lai gan 12 gadus biju mācījusies angļu valodu, lekcijās konstatēju, ka nesaprotu neko.» Semestra laikā katrā priekšmetā bija tikai viens pārbaudījums - eseja, bet semestra beigās - eksāmens. Pirmajā pusgadā tas bija kārtīgs izaicinājums, bet vēlāk kļuva vieglāk. Pasniedzēji bijuši saprotoši un pretimnākoši, palīdzēja arī augstskolas Starptautisko studentu asociācija, kas ārzemju studentiem centās atvieglot iejušanās procesu. «Citi ārvalstu jaunieši bija mani pirmie draugi,» Austra saka.
Lai segtu studiju maksu, kas tolaik, pirms četriem gadiem, bija 3000 mārciņu gadā (patlaban - jau 9000), Austra Lielbritānijā ņēma studiju kredītu. Tam ir labi nosacījumi - kredītu jāsāk atmaksāt, tikai sasniedzot noteiktu ienākumu līmeni. «Tā ir demokrātiska iespēja, kas pieejama visiem,» Austra saka.
Tomēr dzīvošana Anglijā nav no lētajām. «Par mājokļa īri nedēļā bija jāmaksā 70 mārciņu, un tas vēl skaitījās nedārgi. Plus ēšana. Kopumā dzīvošanas izmaksas mēnesī bija ap 500 mārciņām.» Austrai palīdzēja vecāki. Sākumā par strādāšanu paralēli studijām nebija ko domāt, jo mācības paņēma visu laiku un enerģiju, taču vēlāk Austra atrada darbu vietējā konditorejas izstrādājumu fabrikā, kur reizi nedēļā dekorēja kūkas, un tas kļuva par ievērojamu finansiālu atspaidu.
Noder arī darba devējiem
Citiem jauniešiem, kas apsver domu par studijām ārzemēs, Austra iesaka vispirms aizbraukt vasaras valodu kursos, kādā īsāka laika programmā - izmantot iespējas, kas ļauj saprast, vai ilgstošas mācības svešā vidē nebūs par grūtu un vai tas ir tas, ko gribas. «Bet noteikti iesaku pamēģināt, jo Latvijā vari atgriezties vienmēr. Kad esi izgājis cauri ārzemju studiju pieredzei, Latvijā viss liekas vienkāršāks. Mācoties citā valstī, arī paplašinās redzesloks, iegūsti daudz kontaktu, draugus pasaulē.» Austra uzsver, ka daudz dod atrašanās svešas valodas vidē, arī izietā patstāvības skola. Mācīties Latvijā tādā ziņā ir vieglāk, jo vide un apstākļi ir pazīstami, tomēr neko sliktu par pašmāju studiju kvalitāti viņa nesaka. «Ja pats ej un dari, esi ar nopietnu attieksmi, tad studijas būs ieguvums gan te, gan tur.»
Tiesa, līdz galam salīdzināt studijas Latvijā un ārzemēs Austra īsti nevar, jo patlaban viņa LU apgūst makroekonomiku, taču kā neklātienes klausītāja. Paralēli meitene pēta iespējas iegūt maģistra grādu savā specialitātē kādā citā valstī, ar bakalaura grādu vien esot par maz. Nākotnē viņa vēlas strādāt kādā starptautiskā organizācijā vai valsts pārvaldē.
Arī attiecībās ar darba devējiem viņai studiju pieredze ārzemēs ir ļoti noderējusi. «Darba pārrunās ļoti jutu, ka darba devēji to atzinīgi novērtē,» Austra saka. Daudz ko atvieglo angļu valodas prasme, kas arī pašreizējā darbā Saeimā ļauj bez aizķeršanās tikt galā ar starptautiskiem dokumentiem. «Plus zināšanas un sapratne par specialitātes lietām. Noder arī veids, kā Anglijā tiku mācīta - eseju rakstīšana lika un iemācīja analizēt, nevis tikai atreferēt. To tagad pielietoju darbā.»