Medicīnas darbinieki pošas ielās, tā lēmusi arodbiedrība. Pacietības mērs ir pilns, neskaidrība par nākotni dzen izmisumā. Un, kaut vai to publiski demonstrējot, vēl ir cerības, ka valsts budžeta dalītāji, politiķi vismaz pēdējā brīdī ieklausīsies un tomēr atradīs ne vien pusi, bet arī visu to akūti nepieciešamo summu, kā veselības jomas budžetā nākamgad iztrūkst. Un iztrūkst reāli - nevis tajā ziņā, ka vienkārši gribas vairāk, jo citiem jau ir vairāk, bet gan tā, ka jau tagad lielās un arī reģionālās slimnīcas ceļ trauksmi, ka nav kas strādā par to algu, kādu atbilstoši esošajam finansējumam var atļauties. Un kaut arī daudziem kā dadzis acī šķiet jaunbūves Stradiņa slimnīcā, ja paskatāmies, kādas ir pārējās šīs ārstniecības iestādes ēkas un cik sen neremontētas palātas ir citās slimnīcās, skaidrs, ka šajā gadījumā arī politikā bieži ieteiktā naudas atrašana algām, pārdalot nozares iekšējos resursus, nevar būt nekāds risinājums.
Ja paskatāmies uz esošo situāciju veselības aprūpē kopumā, ir tā, ka faktiski ielās ar plakātiem būtu jāiet ne tik vien ārstiem un medmāsām, bet arī pacientiem. Jo stāsts te ne jau par vienas profesionālās grupas - medicīnas darbinieku - nedienām, bet gan par to, vai jau drīzā nākotnē būs, kas mūs ārstē, kas ierodas pēc izsaukuma mājās, iešpricē zāles, slimnīcā esot, vai, piedodiet, iznes «pīli» gultas režīmā esošajiem. Saslimt, kļūt pilnīgi atkarīgs no medicīnas darbinieku gādības var ikviens no mums. Nevienam to nenovēlu, bet arī politiķiem par to vajadzētu atcerēties.
Jā, skaidrs, ka valsts budžets nav bezgalīgs, ir arī ļoti daudzas citas vajadzības, bet tas atkal ir jautājums par prioritātēm - ko un cik lielā mērā par tādām uzskatām. Ja ģimenes ienākumi ir zemi, tad taču arī vispirms tiek rēķināts, cik nepieciešams pārtikai, cik mājoklim, neizbēgamajiem maksājumiem un tikai tad - vai un kad var atļauties ko vairāk. Protams, nav runa par sociālā riska ģimenēm, bet arī valsti tādai kategorijai nepieskaitām, vai ne?
Bieži tiek runāts par to, ka no valsts budžeta finansētajās profesijās ir zemas, konkurēt nespējīgas algas, salīdzinot ar tām, ko saņem privātajā biznesā nodarbinātie. Tā ir. Bet nez kāpēc tādos brīžos primāri skatus vēršam uz valsts pārvaldē strādājošajiem. Protams, arī viņi pelnījuši ko vairāk, bet... Pārlieku ilga vilcināšanās ar ieklausīšanos medicīnas darbinieku lūgumos mums - visai sabiedrībai - var izmaksāt ārkārtīgi dārgi. Ja kas ir sakarsis tik ļoti, ka izraisa ugunsgrēku, jāķeras pie ūdens šļūtenēm tā dzēšanai, nevis jālabo normatīvi par pieļaujamo aizdegšanās temperatūru.