90. gadu sākumā, kad barikāžu laikā piedzima mūsu pirmā meita Danute, mūsu Siāmas kaķenei arī pasaulē nāca bērni - seši balti kaķēni ar brūnām austiņām un ķepiņām. Kaķēnus atdevām labās rokās - mana mamma docente Aina Ebela tos izdalīja savu rezidentu, studentu un kolēģu vidū Stradiņa slimnīcas ginekoloģijas un dzemdību nodaļā. Viens no kaķēniem nonāca arī pie mana vīra Romasa Ražuka cīņu biedra no LTF laikiem. Pēc neilga laika no kaķēnu jaunajiem saimniekiem sāka pienākt trauksmaini signāli, ka mazuļiem izkrīt spalva, bojājumu vietas ir apaļas, divkapeiku monētas lielumā un spalva izskatās tā, it kā būtu ar šķērītēm nocirpta, atstājot to apmēram divus trīs milimetrus virs ādas. Līdzīgi plankumi bija parādījušies arī kādās mājās uz rokas zīdainim, kuram ļāva gulēt kopā ar kaķēnu vienā gultiņā. Visi bijām satraukušies. Veterinārārsti konstatējuši, ka slimība nav ārstējama un kaķēni jāiemidzina. Tad es lūdzu visus saimniekus atdot kaķēnus man un nolēmu par viņiem pacīnīties. Mana vecātēva bērnu ārsta Gedimina Ebela kādreizējā prakses mājā Kalnciema ielā 60 atradās aptieka. Tur uzzināju, ka dažās Latvijas aptiekās var iegādāties Ziemeļvalstīs ražoto preparātu Nizoral, kurš tiem laikiem šķita ārprātīgi dārgs. Izrēķināju medikamenta devu uz katra kaķēna svaru, izrakstīju recepti un pasūtīju sešus pulverīšus. Tos katram kaķēnam, saņemot viņu aiz čupra, atliecot galviņu un trulo šļirces galu (bez adatas) ievietojot mutes kaktiņā, ar šļircē ievilktu pienu ievadīju mutē. Atgāztās galviņas dēļ kaķēns bija spiests šķidrumu norīt. Tieši tādā veidā ārstēju arī angīnu savu draugu kaķiem, kad vēl biju RMI Pediatrijas fakultātes studente. Sak, bērni vien jau ir, lai arī kaķu.
Visi kaķēni izveseļojās. Vairāki saimnieki paņēma savējo atpakaļ, pārējiem atradām jaunus. Izņemot vienu, kuru, paklausot veterinārārsta padomam, saimnieks bija iemidzinājis.
Pagājušā vasarā no mājas Lielupē, Kalpaka prospekta un Vikingu ielas stūrī, no kāda dzīvoklīša izlika saimniekus un kopā ar viņiem arī oranžu runci, divas kaķenes un piecus kaķēnus. Viņi visi gulēja uz plauktiņa pie slēgtajām durvīm. Pamanījām pamestos tāpēc, ka ielas otrā pusē ir desmit ielas kaķu kolonija, kuru mūsu ģimene gandrīz divus gadus baro katru dienu, arī svētkos. Ik vakaru nesam ēdienu, dzeramo ūdeni un pienu. Izliktie astoņi kaķi mums vairs nebija pavelkami, tāpēc meklējām viņiem mājas. Tikmēr divus sabrauca, vienu aiznesa lapsa, vienu pieņēma turīgi cilvēki. Taču pēc laiciņa izrādījās, ka turīgo cilvēku ģimene ir saslimusi ar ēdi. Bijām ļoti nobažījušies par viņiem un par saviem desmit audžukaķiem, jo pamestie kaķi nāca strēbt pienu no mūsējo traukiem. Jau gribēju sākt ārstniecības kursu ar Nizoral, taču bija pagājis jau turpat ceturtdaļgadsimts kopš manas pirmās pieredzes ar šo medikamentu.
Jūrmalas veterinārārsts ieteica katru kaķi pa diviem lāgiem vakcinēt pret šo sēnīšu slimību, par katru vakcīnu maksājot teju 10 latu. Ar kaimiņieni uz pusēm dažus tā arī izvakcinējām, taču to triju vidū, kurus kaimiņiene vēlāk pieņēma, slimība uzliesmoja ar jaunu spēku. Tad es nopirku Nizoral un sāku ārstēt atlikušos ar savu veco metodi. Tabletes sadalīju pati - lielākajam kaķim ceturtdaļu, pusaudžiem attiecīgi sesto vai astoto daļu no tabletes, ko ierullēju nelielā pastētes lodītē (čehu pastēte, 300 g, ko akcijas laikā lēti var nopirkt Maksimā). Nizoral iepakojums maksā aptuveni 10 latu 10 tabletes, taču no vienas tabletes iznāk devas četriem lieliem kaķiem vai daudziem mazākiem. Epidēmiju apturējām. Turpmāk rīkošos tādā garā, jo šādi ārstēt iznāk krietni lētāk un efektīvāk. Nizoral ir recepšu medikaments. To var lūgt izrakstīt, piemēram, ģimenes ārstam vai veterinārārstam. Paturams prātā, ka jutīgajiem šķirnes kaķiem šis medikaments var atstāt neatgriezenisku iespaidu uz aknām, tāpēc veterinārārsta konsultācija nekad nenāks par ļaunu.
*Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes docente