Pēc Labklājības ministrijas (LM) datiem, Latvijā patlaban 1339 bērni gaida adoptētājus, no tiem 501 bērnam ir noteikta invaliditāte vai ir konstatēta kāda cita nopietna slimība. Vairākuma adoptētāju mērķis nav dot bez vecāku gādības palikušam bērnam ģimeni, bet gan tikt pie sava izsapņotā bērna. Un kurš gan sapņo par slimu bērnu?
Veselības problēmas
Adoptētajiem bērniem mēdz būt visdažādākās saslimšanas, visbiežākās - alkohola fetopātija, epilepsija, garīgā atpalicība, bronhiālā astma, iekšēja hidrocefālija, celiakija, hepatīts C, pozitīvas antivielas uz hepatītu C, HIV vai kādu citu saslimšanu. Tāpat ir bērni, kuriem ir autisms, Dauna sindroms, bērnu cerebrālā trieka, liecina LM dati. Potenciālajam vecākam vai vecākiem bērna veselības stāvoklis ir viens no svarīgākajiem aspektiem, ko adoptētāji vērtē, saņemot informāciju par bērnu, atklāj LM Bērnu un ģimenes politikas departamenta speciāliste Ivita Krastiņa un stāsta, ka nereti atteikums iepazīties ar konkrēto bērnu ir tieši bērna veselības problēmu dēļ. Tāpat svarīgs aspekts esot bērna bioloģisko vecāku veselība un tieši bioloģisko vecāku garīgais veselības stāvoklis. «Ja bērna bioloģiskais vecāks ir psihiatra uzskaitē ar garīgas saslimšanas problēmām, arī šis var būt iemesls, kāpēc adoptētāji atsakās adoptēt konkrēto bērnu, neskatoties uz to, ka bērnam nav konstatēti garīga rakstura traucējumi,» atzīst I. Krastiņa un atgādina, ka topošajiem vecākiem informācija par katru bērnu jāizvērtē individuāli, jo, piemēram, ja runa ir par garīgām saslimšanām, tad neviens no mediķiem nekad 100% neapgalvos, ka bērnam to pazīmes nevar parādīties. Tāpēc ir tikai saprotams, ka ikkatrs adoptētājs izvērtē bērna veselības stāvokli un savas iespējas bērnam palīdzēt.
I. Paudere piebilst, ka, tā kā vairums latviešu adoptētāju grib bērnu vecumā līdz trim gadiem, jāņem vērā, ka var gadīties - slimība savu raksturu sāk parādīt vēlāk, pēc trīs gadu vecuma. Un tad vecāks var piedzīvot vilšanos un «vēlēsies bērnu atdot atpakaļ». Daudz mazāks risks ir, ja adoptē bērnu pēc trīs gadu vecuma, viņa norāda un iebilst tiem vecākiem, kuri baidās ņemt lielākus bērnus, jo domā, ka tie atcerēsies bērnunamā piedzīvoto. «Neatcerēsies vis,» saka bērnunama direktore, «mana pieredze rāda arī citu labu tendenci - visi adoptētie bērni izaug pēc pieņemto vecāku līdzības.»
HIV un sifiliss
I. Paudere norāda, ka adoptētāji baidās arī no vieglajām diagnozēm, piemēram, ja bērns ir vesels, bet mātei ir sifiliss. «Bet, ja bioloģiskajam vecākam ir sifiliss vai HIV, tad pēc bērna piedzimšanas faktiski visos gadījumos zīdainim būs pozitīvas antivielas uz attiecīgo saslimšanu, bet pozitīvas antivielas nenozīmē, ka bērns būs slims,» norāda arī pediatre Dagnija Ozoliņa.
«Kāpēc pie smagajām saslimšanām pieskaitīta astma, HIV, celiakija?» jautā kāda māmiņa, kura vēlējās palikt anonīma. Viņa ir adoptējusi bērnu ar diagnozi - C hepatīts. Tas nav bijis šķērslis, lai iemīlētu bērnu. «Tās, protams, ir gana nopietnas diagnozes, bet nenozīmē, ka bērni būtu smagi kopjami, ievērojot sadzīviski gana viegli realizējamus nosacījumus, šie bērni var dzīvot vesela bērna dzīvi,» viņa pamato savu iepriekš uzdoto jautājumu.
Jautāta, kāpēc viņai pašai bērna diagnoze nebija spriedums no bērna atteikties, māmiņa atbild, ka «tas izriet no motivācijas». «Mans mērķis bija dot bērnam iespēju dzīvot ģimenē. Es, protams, arī negāju un neprasīju slimu bērnu - kad piedāvāja meitiņu, viņai diagnoze nebija vēl apstiprināta, tikai aizdomas uz to. Pēc kādām divām nedēļām man piezvanīja no iestādes un pateica, ka diagnoze apstiprināta un ka bērnu varu vest atpakaļ,» viņa atminas un atzīst, ka vienīgais, ar ko tajā brīdī asociējās C hepatīts, bija «klusā nāve». «Apraudājos un nolēmu, ka nav svarīgi, cik ilgi viņa nodzīvos, es darīšu iespējamo, lai tas laiks viņai būtu pēc iespējas labāks,» viņa atklāj savu lēmumu paturēt bērnu.
Arī pediatre norāda, ka praksē ir bijuši gadījumi, kad, uzzinot diagnozi, vecāki neved atpakaļ bērnu uz iestādi, jo iemīl ar visu slimību. Viņa stāsta, šādi gadījumi ir, bet to nav daudz, atgādinot, ka joprojām ir adoptētāji, kuri nav gatavi uzņemt bērnu arī ar vienkāršākām slimībām - bronhiālo astmu, celiakiju, jo baidās. Cilvēki baidoties arī no alerģijām. «Tomēr ir kāda tendence - nonākot ģimenē, bērnam mēdz pazust daži simptomi, tā bieži mēdz notikt ar astmu,» stāsta pediatre Dagnija Ozoliņa. Arī I. Krastiņa norāda, ka, bērnam nonākot ģimenē, kur viņš mīlēts, aprūpēts, kur par viņu gādā pēc labākās sirdsapziņas, viss mainās par 180 grādiem - ir pieredze, kas rāda, ka bērniem, kuriem nevarēja dot piena produktus, ar laiku alerģija izzūd un bērnam var dot pat īstu lauku pienu.
Ārvalstu adoptētāji ir mazliet atvērtāki pret saslimšanām, norāda I. Paudere. «Viņi ir ļoti labi sagatavoti adopcijas procesam, gaida ilgi - pat 3-4 gadus. Viņiem ir sava organizācija, zina visus krīzes periodus, katru diagnozi un ko tas nozīmē,» stāsta direktore. Runājot par alerģijām, bronhiālām saslimšanām, nepieciešamām sirds vai kādām citām operācijām (piemēram, zaķa lūpas), tāpat, ņemot vērā, ka ārvalstu adopcijā tiek adoptēti skolas vecuma bērni un ar uzvedības problēmām, mācīšanās traucējumiem, ārvalstu adoptētāji raugās pozitīvāk nekā vietējie adoptētāji, atzīst LM pārstāve un skaidro, ka ļoti liela nozīme ir bērnu iekļaušanai sabiedrībā, sabiedrības attieksmei pret savādāko bērnu, piemēram, ārzemēs sabiedrībā ļoti labi tiek integrēti bērni ar Dauna sindromu, jo gan vecāki, gan sabiedrība šos bērnus pieņem un nevēlas no viņiem sagaidīt neiespējamo.