Daudziem grūti noticēt, ka izcilā latviešu klavesīniste, kas savu meistarību spodrinājusi Bāzeles Senās mūzikas augstskolā, spēlējusi slavenos Eiropas orķestros, pirms vairāk nekā gada pārcēlusies uz dzīvi Latgalē. Viņas sniegumu rēzeknieši vairākkārt dzirdējuši tradicionālajās Baroka mūzikas dienās, kuru viena no idejas autorēm ir Ieva, taču trešdien, 9. februārī, Rēzeknes Mākslas namā notiks mūziķes pirmais solokoncerts.
Latgaliešu asiņu balss
«Kā jūtos Rēzeknē? Ļoti labi! Brīnišķīgi. Man nereti jautā - nu kā tu tā, vai tad tev tur tik tiešām nekā netrūkst? Tik tiešām ne! Laikam jau tieši šeit ir mana apsolītā zeme, paradīze. Tā ir tāda laimīga saskaņa ar sevi, ar savu likteni, ģimenes sajūta, kas man ir jauna. Protams, es joprojām esmu mūziķe un spēlēju tur, kur mani gaida, vai tā būtu Rīga, Berne, Bāzele,» Ieva gaiši pasmaida un piebilst, ka nekad nebija iedomājusies, ka varēs uz koncertu Rēzeknē aiziet kājām. Parasti vispirms ir bijis jālido ar lidmašīnu no Freiburgas, pēc tam jāmēro milzīgs (kā viņai likās) ceļa gabals no Rīgas uz Rēzekni. Un ne jau tikai mīlestība pret Latgales puisi viņu ir atvedusi uz Rēzekni - Zemgalē dzimusī un augusī Ieva lepojas, ka vismaz puse viņai ir latgaliešu asiņu, jo tētis nāk no Vārkavas. «Tā jau saka, ja kāds cilvēks ir latgalietis, viņš var pasaulē izmaisīties šur un tur, bet agrāk vai vēlāk atgriezīsies Latgalē. Tā arī man notika. Šī latgaliešu puse ir stiprāka par visu, laikam tāpēc, ka te ir tāds dzīves spēks un smeķis, kāda nav citur.»
Piespiedu instruments
Ievas ceļš uz mūziku bijis tradicionāls - no Rīgas vecmāmiņas, kas dziedājusi rītos un vakaros, sākot ar Šūbertu, beidzot ar operešu meldiņiem, garīgajām dziesmām un ziņģēm. Mazā Ieva ar prieku dziedājusi līdzi, vecāki sapratuši, ka jāved vien uz Bauskas bērnu mūzikas skolu, kur satikusi brīnišķīgu skolotāju Ligitu Kārkliņu. Ar klavesīnu viņa pirmoreiz iepazinusies Mūzikas akadēmijā, taču tā ir bijusi piespiedu iepazīšanās. «Mums vajadzēja izvēlēties obligāto priekšmetu, ērģeles vai klavesīnu, bet man ne viens, ne otrs nepatika. Klavesīnu izvēlējos tikai tāpēc, ka tam pedāļi nav jāspiež.» Otrā tikšanās ar šo instrumentu bijusi jau Freiburgas Mūzikas augstskolā Vācijā, uz kurieni Ieva aizbraukusi studēt, kā smejas, ar lielu somu un lielu drosmi, bet bez naudas, jo stipendiju mūzikas studentiem nedeva. «Tur es pirmoreiz jau brīvprātīgi iegāju klavesīna klasē, ieraudzīju, kā izskatās un kā jāskan īstam klavesīnam. Bet nevar teikt, ka es to iemīlēju tā uzreiz, jo klavesīnu nemaz nevar tik ātri iemīlēt. Viņš ir savā ziņā kaprīzs instruments, no klavesīna visas skaņu gradācijas burtiski jāizvilina, tā ir liela māksla, ne velti tam mūziķu vidū ir visādi drastiski apzīmējumi, kā drāšu kaste u. c.»
Vācijā Ieva pasūtījusi savu instrumentu, kuru pēc 1787. gada franču klavesīnu paraugiem darinājis slavenais meistars Kijs Hjills. «Viņš ir viens no dārgākajiem un labākajiem klavesīnu meistariem pasaulē, tāpēc es šo pasūtījumu varēju atļauties, tikai krājot naudu no pirmās dienas Vācijā. Tagad tas noteikti ir vienīgais klavesīns ne tikai Rēzeknē, bet arī laikam vienīgais ārpus Rīgas.» Baroka mūzikas dienu koncertos jau vairākus gadus rēzeknieši ir vākuši ziedojumus klavesīna iegādei, taču tas būtu bijis jādara vēl ļoti ilgi. Ieva smejas, ka laikam jau rēzekniešiem šī doma un vēlēšanās bijusi ļoti spēcīga, jo Rēzekne dabūjusi gan klavesīnu, gan arī pašu klavesīnisti.
Baroka mūziku jau zina
Iepazīšanās solokoncertā Ieva spēlēs franču baroka laika mūziku, daļēji arī tāpēc, ka pagājušā gada septembrī Baroka dienas bija veltītas franču mūzikai. «Rēzeknes publikā jau ir daudzi baroka mīļotāji, esam tos uzaudzinājuši šo piecu gadu laikā. Vairs nav jāskaidro, kas ir baroka mūzika un kā to klausīties.» Tomēr Ieva atzīst, ka īstam mūziķim nedrīkst būt nekādas atšķirības, vai viņš spēlē Parīzē, Rīgā vai Rēzeknē. «Ir mūzika, esmu es, un ir cilvēks, kuram šī mūzika ir jāaiznes. Pati fantastiskākā publika man bija Pasienes baznīcā, liela daļa to cilvēku varbūt pat bija pirmo reizi koncertā, tās bija tantiņas ar lakatiņiem galvā. Mums pēc dievkalpojuma bija koncerts, man vēl bija jānoskaņo instruments, un tas bija vienīgais gadījums manā mūžā, Parīzi, Bāzeli un Cīrihi ieskaitot, ka šo instrumenta skaņošanu publika uzņēma ar tik bijīgu klusumu. Ar tādu pietāti!» Nu jau Rēzeknes mūziķe būdama, Ieva ar nepacietību gaida jauno koncertzāli, kuras būvniecība ir pavisam netālu no viņas dzīvokļa logiem.