Arī brīdī, kad rakstu šo vēstuli, tiek ziņots, ka Īslandē izverd vēl viens vulkāns, lai gan stāsta, ka tas nenodarīšot lielu ļaunumu. Tomēr sajūta, ka tieši pirms plānotās izlidošanas allaž kaut kas notiek, uzreiz atgādina par raibajiem piedzīvojumiem ceļā uz mājām pagājušajā gadā.
Pēdējās dienās nebeidzami puteņi sekoja cits citam. Taču dienā, kad bija jālido uz mājām, tika prognozēts, ka viss būs kārtībā. Vismaz dienas pirmajā pusē. Laikus ieradāmies lidostā, nodevām somas un lēnā garā devāmies uz lidmašīnu. Tieši tobrīd pamanījām, ka pamazām sāk snigt. Iesēdāmies lidmašīnā, un aptuveni pēc stundu ilgas gaidīšanas paziņoja, ka mūsu reiss tomēr tiek atcelts. Rindā pie biļešu kasēm jau stāvēja vairāki simti cilvēku, tāpēc nolēmām, ka labākais variants būtu visas problēmas mēģināt risināt ar interneta palīdzību. Meklējām iespējamās alternatīvas, kā nokļūt mājās, jo nākamais reiss, uz kuru Ryanair kompānija piedāvāja samainīt biļetes, bija pēc pusotras nedēļas. To atlikām kā pēdējo variantu, jo Ziemassvētkus mājās nokavēt negribējās. Izvēlējāmies autobusu, taču tur arī bija izpirktas visas biļetes, tāpēc meklējām privātos piedāvājumus. Pēc vairākkārtējas zvanīšanas atradām vienu autobusu, kurā vēl bija palikušas dažas brīvas vietas braucienam nākamajā dienā. Iekārtojoties autobusā, atklājās, ka arī pārējiem braucējiem ir līdzīgs stāsts. Ar to sākās mūsu lielais brauciens atpakaļ uz Latviju.
Brauciena pirmais posms ar prāmi no Lielbritānijas uz Franciju arī neiztika bez starpgadījumiem. Sākumā mums paziņoja, ka mūsu transportlīdzeklim neesot biļešu, taču vēlāk izrādījās, ka neesam ieradušies pie pareizās kases. Kad pēc stundas no salas bijām nokļuvuši kontinentā, pārņēma tāds kā miers - beidzot braucam.
Bez īpašas aizķeršanās, izņemot divu stundu ilgu gaidīšanu sastrēgumā Beļģijā, tikām cauri Vācijai. Polijā laikapstākļu dēļ braukšana ritēja lēnāk, nekā plānots, tomēr pamazām tikām gandrīz līdz robežai. Te pēkšņi mūsu autobusam pārsprāga riepa, kas gan ātri tika nomainīta. Uz robežas, kur mūsu dokumentus pārbaudīja vietējie robežsargi, nez kāpēc likās, ka viņi nelabprāt grib mūs laist tālāk, kamēr neesam kaut ko «sarunājuši». Labā ziņa - visi neplānotie ceļa izdevumi bija iekļauti biļetes cenā. Bet ar to jau vēl viss nebeidzās. Lietuvā, izbraucot no benzīntanka, notika kaut kas tāds, ko agrāk nekad nebiju piedzīvojis, - mašīnai atvienojās gāzes pedālis. Tas vienkārši palika guļam, «sakot», ka tālāk braukt nevarēsim. Šajā brīdi likās, ka mājās nekad nenokļūsim, taču mūsu šoferītis, izmantojot Makgaivera cienīgu paņēmienu un liekot lietā atslēgu piekariņu (!), visu salaboja.
Tas, paldies Dievam, bija arī pēdējais piedzīvojums mūsu 30 stundu ilgajā ceļā mājup! Un es ļoti ceru, ka šogad nekas tāds vairs neatkārtosies.