Vācu firmā ARS Produktion tikko nācis klajā jau otrais Aurēlijas Šimkus soloalbums: BACH. Ich Ruf zu dir, kura uzmanības centrā ir vācu baroka meistara Johana Sebastiāna Baha mūzika. Pirms koncerta decembrī Baireitā, kam turpat sekos jauna CD ierakstu sesija, debija Cīrihes slavenajā Tonhallē un uzstāšanās Briselē, pianiste sniegs solokoncertu atjaunotajā Dzintaru koncertzālē ciklā Dzimuši Latvijā 7. novembrī plkst. 20. J. S. Baha, Ferenca Lista un Aleksandra Skrjabina mūzikas programmu, kas skanēs šajā vakarā, jaunā pianiste jau cēlusi priekšā klausītājiem Valmierā un Daugavpilī.
Ilgas pēc pārpasaules
Krievu romantiķi un mistiķi Aleksandru Skrjabinu Aurēlija Šimkus ieskaitījusi sev tuvo gara radinieku pulkā. Tam par iemeslu ir «viņa reliģiskā pieķeršanās kaut kam, kas nav no šīs pasaules. Šī tieksme Skrjabina mūzikā ir visu laiku, un viņa mūzika izklausās nervoza. Manuprāt, tāpēc viņš varbūt nav tik ļoti novērtēts kā Rahmaņinovs, jo nervozitāte cilvēkiem liekas sveša. Mūsdienās esam pieraduši sēdēt pie vīna glāzes, klausoties mūziku un interpretāciju, kas mūs netraucē un nav personiski uzrunājoša. Bet nav iedomājams, ka Skrjabina mūzika varētu būt fonā,» spriež Aurēlija Šimkus, kura koncertam izvēlējusies Skrjabina sapņaino Otro klaviersonāti. «Viņa mūzika mēdz būt cilvēkiem kaitinoša, un viņš ar savu nervozitāti panāk pilnīgi pretēju efektu - klausītāji distancējas, lai gan Skrjabins vēlējās pilnīgi pretējo, lai cilvēki tiktu satricināti.»
Aurēlijai teikts, ka daudzi nesaprot Skrjabina mūziku. «Bet kā var nesaprast mūziku? Klausoties Mocartu, mēs taču neanalizējam sonātes formu. Bet Skrjabins un liela daļa no abstraktās, atonālās mūzikas, manuprāt, atgriežas pie pašiem pirmsākumiem. Tā ir nevis kļuvusi sarežģītāka, bet, tieši otrādi, - primitīvāka, tikai mēs ar savu distancēto cita veida pieeju īsti nespējam atgriezties pirmsākumos un uztvert mūziku kā ceļojumu vai peldējumu okeānā, kur katra skaņa tevi ved tālāk. Mēs ļaujamies mūzikas emocijai. Ja klausītājs šai emocijai neļaujas, kā bieži vien ir ar Skrjabina mūziku, tad rodas distance un tas, ka nesaprotam,» pianiste secina, ka «Skrjabins ir kaut kas, kam mēs negribam ļauties». Par to viņa aizvadītajā vasarā runājusi arī starptautiskajā TED konferencē Rīgā, kur tikušies zinātnieki un mākslinieki, kuriem ir, ko vēstīt pasaulei. «Protams, Skrjabina mūzikā ir simbolisms, bet tas ir interpretam. Ja interprets māk to krāšņi parādīt un izprot katru simbolisko motīvu un attiecīgi arī īsteno, tad klausītāja uzdevums ir uztvert šīs mūzikas stāstu. Tas ir interpreta uzdevums cauri tam visam urbties tāpat kā Baha krusta zīmēm.»
Patiesais uzdevums
TED konferencē Aurēlija Šimkus runājusi par mākslas patieso uzdevumu. «Mani visvairāk uztrauc tas, ka māksla, mūzika, pat tā, ko raida Radio Klasika, šodien pārvēršas par fonu - braucot mašīnā vai kaut ko strādājot. Mūzikas klausīšanos vairs neuztveram kā patstāvīgu nodarbi.» Aurēlija aicina vienkārši klausīties, iet uz koncertiem un uztvert to kā piedzīvojumu un dzīvi tajā mirklī. Paradokss ir arī tas, ka daudziem, kuri spēj novērtēt laikmetīgās mākslas izstādi vai labu kino, mūzika ar tāda paša veida vēstījumu šķiet par sarežģītu, un, izdzirdot neierastas, «briesmīgas» skaņas, daži tikai iesmejas. «Mūzika nav sarežģīta, tikai ir jāmāk sevi tai atvērt. Atvērt pašam pirmsākumam un atbrīvot sevi no stereotipiem, kā mūzikai ir jāskan.»
«Es pati radu un interpretēju tādēļ, lai izietu no šīs pasaules ikdienišķības un saskartos ar to, ko es saucu par pārpasauli. Daudzi to neatzīst, bet man tas ir svarīgi. Es to sevī izjūtu ļoti personīgi, un to jūtu arī tajos nedaudzajos mirkļos, kad top kaut kas brīnišķīgs, patiess. Tā ir sajūta, kas, ikdienā darot parastus darbus, nekad nerodas. Kad šo sajūtu mākslā, es to gribu sajust vēl. Tās ir ilgas pēc citas pasaules,» Aurēlija zina, ka tieši šādas ilgas piemita viņas solokoncerta varoņiem - Skrjabinam un Baham, kurš tām bija nodevies ļoti pamatīgi, ar dziļu ticību. Kas ir tas būtiskais, kas (nerunājot par stila atšķirību) atšķir Skrjabinu no Baha? «Skrjabins, būdams impulsīvs un nervozs, īsti nezināja, kur viņš grib doties. Uz zvaigzni? Bet viņš grib, un nekad viņam nav miera. Viņa mūzikā vienmēr ir uguns. Bet Baham nav ne kripatiņas no šīs impulsivitātes vai šaubīšanās. Viņam ir cita veida mentalitāte. Lielā ticība, lielā pārliecība: ticu un rakstu Viņam. Bahs zināja, kam viņš raksta, bet Skrjabins rakstīja kaut kam mistiskam un pats īsti nezināja, kam. Viņš visu ietērpa simbolos, bet pats tos nav atšifrējis. Baham arī ir simboli, bet viņš zina, ko tie nozīmē.» Ferenca Lista Fantāzijā un fūgā par BACH tēmu, kas skanēs koncerta noslēgumā, ir bahiskās skaidrības un romantisma sintēze, kas reprezentēs Baha majestātiskumu un cēlumu. «Baha mērogs Lista izpratnē,» šo sintēzi formulē Aurēlija Šimkus.
Kas ir mans?
Tieši šobrīd pianiste mēģina sevi nodefinēt kā interpreti, domājot, kādu stilu un laikmetu mūzika ir atbilstošākā tieši viņai. «Tas ir ļoti grūts uzdevums, jo līdz šim skolā ir mācīts, ka jāspēlē dažādu stilu un laikmetu mūziku. Esmu centusies pielāgoties dažādībai. Kopš 2013. gada, kad kļuvu par Mocarta biedrības stipendiāti, man ir izdevība ļoti daudz spēlēt Mocartu. Šo komponistu nudien esmu ļoti iemīlējusi,» Aurēlija atzīstas, ka baroks un klasicisms šobrīd ir viņas lielā kaislība. Viņa nesekos ačgārniem un nepamatotiem priekšstatiem par to, kā jāskan barokam un klasicismam, jo «Mocarts taču nespēlēja ritmiski, neizteiksmīgi - tikai notis». Viņasprāt, interpretācijā izšķiroša nozīme ir laikam un ornamentācijai. «Ja mūzika ir tēlaina, nevis tikai metronomiski atspēlēta, tad tam ir vērtība un tas kaut ko stāsta.»