Zviedrijas pieļautās nopietnās imigrācijas un acīmredzami arī integrācijas politikas kļūdas, kuras tikko noveda pie vairākas dienas ilgiem grautiņiem Stokholmā, var kalpot par mācību Latvijai. Pirmkārt, tāpēc, ka varam izvērtēt, ko zviedri darīja nepareizi, un veikt sagatavošanās darbus, lai mūsu valstī nākotnē nekas tāds nenotiktu. Otrkārt, notikušais skaidri parāda, ka lietas jāsauc īstajos vārdos, nevis mūžīgi jāslēpjas aiz pārprasta un pašizdomāta politkorektuma maskas.
Nemierus pamatā rīkoja imigranti, un tas, ka Zviedrijas plašsaziņu līdzekļi konsekventi šos cilvēkus dēvēja par iedzīvotājiem vai jauniešiem, ir mazākais dīvaini. Tikpat dīvaini kā tas, ka par notikušā iemeslu pat nopietnā līmenī tika saukts bezdarbs. Jā, protams, - droši vien šo ļaužu vidū bezdarbs ir izplatīta parādība, taču ar nemieriem tam, bez šaubām, ir tikai pakārtota saistība. Neidentificējot un nenosaucot problēmu vārdā, to nav iespējams atrisināt, un gandrīz nekļūdīgi var prognozēt, ka, ja Zviedrija to neizdarīs, agrāk vai vēlāk saņems vēl nopietnākus sitienus.
Imigrācija pati par sevi nav nekas slikts, un ir saprotami, ka cilvēki leknākas dzīves meklējumos pārceļas uz dzīvi citās, pārtikušākās valstīs. Taču imigrācijai jābūt kontrolētai, turklāt cieši sajūgtai vienā vezumā ar no tās izrietošu integrācijas politiku. Taču Zviedrija, tāpat kā tādas vecās Eiropas valstis kā Francija, Anglija un Vācija, kuras līdzīgus grautiņus piedzīvoja pavisam nesenā pagātnē, atstāja šo jomu pašplūsmā, ļaujot savā teritorijā uz dzīvi apmesties faktiski visiem, kas to vēlas. Turklāt jau pēc samērā neilga laika ikviens imigrants varēja un joprojām var sākt baudīt sociālo programmu sniegtos labumus, neiegūstot faktiski nekādu pienākumu slogu. Tāpat, neskatoties uz to, ka valdības no nodokļu naudas tērē astronomiskas summas imigrantu integrācijai, realitāte ir tāda, ka viņi pārsvarā tik un tā dzīvo paši savās komūnās, būtībā segregētā un pašizolējošā vidē. Tās visas ir valdības kļūdas un, protams, būtu pārsteidzoši, ja nenovestu pie tā, kas pēdējās dienās notika Zviedrijā.
Latvijā imigrāciju par problēmu pagaidām uzskatīt nevar. Tomēr statistika rāda, ka ar katru gadu iebraucēju kļūst vairāk, un viegli prognozēt, ka, ja neko nedarīsim, nonāksim līdz Zviedrijas scenārijam. Imigranti būs slikti integrējušies, nauda iztērēta un labuma nekāda. Līdzīgu krievu skolu un bērnudārzu radītās segregācijas augli mēs jau tagad katru gadu redzam 9. maijā.
Tādēļ būtu tikai loģiski, ja vēlākais rīt uz brokastlaiku galdā tiktu likta valdības izstrādāta imigrācijas politikas koncepcija, kura paredzētu iebraucēju integrāciju tikai uz latviešu valodas un kultūras bāzes, konsekventi izslēdzot jebkādu šo cilvēku segregāciju un izolētību.