Rīga, kādu to uzzīmē Andris Nelsons, nemaz nelīdzinās tai, kādu to vairāk nekā pirms pusotra gadsimta iepazina Rihards Vāgners, kurš savā Rīgas pieredzē dalījās ar laikabiedriem - nikns un sašutis. Andra Nelsona Rīga ir pilsēta, kurā visur, kur vien tu iegriezies, cilvēki dzied, tā ir pilsēta, kurā klasiskā mūzika ir pilnīgi dabiska dzīves sastāvdaļa.
Kāre pēc vecā, nevis jaunā
Par jaunās sezonas starta seju Berlīnes filharmoniķi Andri Nelsonu ir izraudzījušies ne tikai kā cieņas un draudzības apliecinājumu - diriģenta debijai sekoja šī visaugstākā līmeņa orķestra vēlreizējs uzaicinājums strādāt kopā, tā novērtējot 32 gadus vecā diriģenta pieeju mūzikai, šīs pieejas īpašo kvalitāti. Par sezonas seju Filharmoniķi Nelsonu ir izraudzījušies arī saistībā ar diviem konkrētiem koncertiem, kas iekļauti Berlīnes mūzikas festivālā Musikfest Berlin. Festivāls, kas šogad notiek no 2. līdz 20. septembrim, ir viena no izkoptākajām Berlīnes tradīcijām, ik rudeni tas pulcē pasaules izcilākos orķestrus un diriģentus, izvirzot pasaules labākajiem muzikālajiem spēkiem īpašus uzdevumus.
Šogad tā īpašais akcents, kas atbalsojas visā programmā, ir muzikālu retumu, publikai mazāk zināmu darbu atskaņošana izcilāko mūziķu un interpretu izpildījumā.
Lai arī Berlīnes publika pieder pie zinošākajiem un izglītotākajiem mūzikas klausītājiem pasaulē, tomēr arī viņos vēlme dzirdēt jau zināmo ņem virsroku pār gribu dzirdēt kaut ko maz vai pat nekad nedzirdētu. Kā uzskata paši vācieši, spēlējoties ar vārdiem, cilvēkos mājo tik daudz altgier un pavisam maz neugier, ka ar to ir vienkārši jāstrādā, jo interesi ir iespējams atmodināt.
Musikfest Berlin šo problēmu - filharmonijas koncertu pamatpublikas vēlmi klausīties darbus, ko tā zina no galvas, - risinājis, katra koncerta programmā apvienojot vairākus reti atskaņotus darbus un vakara noslēgumā izpildot pasaules muzikālā mantojuma šedevrus. Ja klausītājam ir vēlme dzirdēt «tūkstoš izpildītāju simfoniju» - Mālera astoto simfoniju Berlīnes filharmoniķu un viņu vadītāja sera Saimona Retla atskaņojumā, viņam ir jānāk klausīties arī Tomasa Talisa Spem in alium un Antonio Loti Cruzifixus. Skatītāju interese par šo koncertu ir milzīga, visi trīs vakari par visaugstāko cenu ir pilnībā izpārdoti, un 18. septembra koncertu pārraidīs arī kinoteātros - ne tikai trijās vietās Berlīnē, bet vēl 36 Vācijas pilsētās.
Vācu diriģents Kristiāns Tīlemanis šai intereses atmodināšanas problēmai koncertā ar savu orķestri Sￃﾤchsische Staatskapelle Dresden, ko noslēdza viens no diriģenta meistardarbiem, koncertos un studijas ierakstos izslīpētais Johannesa Brāmsa Pirmās simfonijas izpildījums, piegāja pavisam vienkārši. Pēc pirmā programmas skaņdarba - Ferručo Buzoni Nocturne Symphonique - izpildījuma diriģents griezās pie publikas ar uzrunu: «Manas dāmas un kungi, mēs vēlamies jums šo darbu atskaņot vēlreiz.» Sekoja konkrēta rīcība.
Nelsons kā laime
Andrim Nelsonam, pirms viņš nokļuva savā stihijā - Riharda Štrausa Rožu kavalierī, ko klausītāji novērtēja ar sprādzienam līdzīgām ovācijām, -, ar Berlīnes filharmoniķiem bija jāatskaņo triju vācu komponistu Hansa Pficnera, Heinriha Kaminska un Volfganga Rīma skaņdarbi. XIX, XX un XXI gadsimta mūzika. Berlīnes lielākais dienas laikraksts Der Tagesspiegel satikšanos ar Andri Nelsonu šajā koncertā dēvē ne mazāk kā par laimi. «Viņš diriģē kā iemīlējies, iemīlējies mūzikā, it kā viņš gribētu to ar saviem augveidīgajiem žestiem apskaut, aptverot visu, nepazaudējot nevienu takti. Pilnībā atdodot sevi visu. Un tas attiecas ne tikai uz šīs ģeniālās (Štrausa) partitūras lasījumu.
Viss vakars filharmonijā ir interpretāciju blīvs. Un par to Berlīnes filharmoniķiem ir jāpateicas latviešu meistaram. Līdzās Volfganga Rīma rapsodijas trompetei un sitamajiem instrumentiem Marsyas džeziskajam priekam tiek atskaņots festivāla audžubērns. Pirms 77 gadiem Vilhelms Furtvenglers pirmo reizi atskaņoja Heinriha Kaminska Dorische Musik. Rodas sajūta, ka esi ieskatījies senajam meistaram sejā. Tā ir mūzika, kas pilnībā paņem savā varā, ja par to rūpi uzņemas Nelsons un Filharmoniķi.»
Intereses atmodināšanu par mūziku Berlīnes filharmoniķi turpina īstenot arī ārpus festivāla - ikdienā, visu cauru gadu katru otrdienu plkst. 13 filharmonijas foajē rīkojot tā sauktos Lunch concert (Pusdienu koncerts), kuros mūziku atskaņo pasaules labākā orķestra mūziķi un kuros ieeja ir pilnīgi par brīvu.
Savu Rīgas gara raksturojumu Berlīnes filharmoniķu žurnālā Nelsons noslēdza ar šādu pieņēmumu: «To veido arī latviešu mentalitāte: ārēji viņi ir kautrīgi un atturīgi, bet iekšēji viņi ir stipri - pat savā melanholijā. Un mūzikā viņi redz iespēju šo stiprumu atklāt.»