Atskatoties nesenā pagātnē, es nesaprotu, kāpēc Eiropas Centrālā Banka (ECB) izšķīrās par šādu soli. Tā bija lielā mērā ECB uzspiesta glābšana. Varētu sagaidīt: ja reiz viņi uzskatīja, ka Īrijas banku sistēmai ir nepieciešams tik radikāls solis, tad arī tiktu izmantoti radikāli līdzekļi. Savukārt glābšanas plānā nav nekā īpaši radikāla, un man šķiet, ka papildu kapitāla rezervju palielināšana ir grūti saprotama. Jo ar lielu gājienu tiek panākts ļoti maz. Tas pavisam noteikti nav palīdzējis arī Eiropas situācijai kopumā. Ikviens, kurš uzskatīja, ka Īrijas glābšana kaut kādā veidā apstādinās paniku, ir maldījies. Es domāju, ka ir daudzas lietas, ko mēs sapratīsim tikai vēlāk, - kas tad īsti notika ECB pirms pāris nedēļām, kad viņi izlēma tomēr iejaukties Īrijas problēmu risināšanā.
Vai Īrijai bija citas alternatīvas, kur aizņemties naudu, lai nebūtu jākļūst par Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) lellēm, kā to apgalvo daudzi jūsu protestētāji?
Jā, mums pašiem bija pietiekami daudz naudas, lai ietu tālāk, pieņemot, ka nekas radikāls nenotiktu banku sistēmā. Bet tad iejaucās ECB, kas ir aizdevējs tiem, kam nākas spert izmisuma soli, lai atbalstītu banku sistēmu. Mūsu valdībai bija pietiekami daudz naudas, jo tā bija aizņēmusies jau iepriekš, lai tīri mierīgi dzīvotu vēl kādu laiku nākamajā gadā. Tādēļ es biju ļoti pārsteigts par tik pēkšņo ECB soli, ko tā spēra, iejaucoties Īrijas problēmu risināšanā. Tas savukārt noveda pie Eiropas Komisijas un SVF iesaistīšanās. Es nedomāju, ka pašreiz būtu sasniegts kaut kas ievērības cienīgs. Notikušais tikai izraisīja vēl lielāku nestabilitāti eirozonā.
Kādi bija galvenie cēloņi, kāpēc t. s. Ķeltu tīģeris piedzīvoja nepatikšanas? Kad bija īstais laiks un kas bija pareizie līdzekļi, lai tās novērstu?
Īrijai bija ļoti ilgs ekonomiskās izaugsmes periods, kas noveda pie pašapmierinātības un neievainojamības sajūtas politikas veidotāju vidū. Īru politiskā sistēma ir daudzējādā ziņā neparasta, un tā nav uz darbību vērsta politiska sistēma. Ja reiz klājas labi, tad nav tendences lietas pārbaudīt un nav it kā pamata aktīvai rīcībai. Kas tad īsti Īrijā notika? Kādas bija mūsu galvenās problēmas? Pirmām kārtām banku regulēšana neatbilda pat pagājušās desmitgades starptautiskajiem standartiem. Pie mums bija ļoti vienkāršas banku sistēmas regulācijas trūkums. Banku sistēma šeit nebija balstīta jaunos finanšu produktos, ko kādam būtu bijis grūti saprast, bet tā bija pilnībā saistīta ar hipotekārajiem kredītiem. Finanšu regulators un arī tie, kas bankas vēroja no ārienes, piemēram, SVF, uzskatīja, ka Īrijas finanšu sistēma ir stabila. Lai gan patiesībā tā bija koncentrējusies galvenokārt tikai uz hipotekāro kreditēšanu. Taču tas bija acīmredzams burbulis. Un tiklīdz kā īpašumu cenas strauji kritās, sabruka arī banku sistēma.
Otrs aspekts ir tas, ka valdība izbaudīja treknos gadus, pieņemot, ka visi nodokļi, ko tā paaugstināja, bija pamatoti un to iekasēšana turpināsies bezgalīgi. Uz tā pamata valdība ļoti strauji palielināja tēriņus. Kad nekustamo īpašumu tirgus sāka brukt, nodokļu ieņēmumi krasi samazinājās, bet budžeta deficīts strauji pieauga. Nebija ar ko aizsargāt publiskās finanses pret risku. Tās tad arī ir divas lielās Īrijas problēmas.
Vai Īrijas nodokļu sistēma un sava tirgus protekcionisms nevarētu būt tās lietas, ko citas ES valstis, izmantojot radušos iespēju, gribētu uz visiem laikiem mainīt, lai samazinātu jūsu konkurētspēju?
Pagaidām tas gan nav noticis. Sākotnējā līgumā un nosacījumos par glābšanu, kas tika minēti svētdien un tiks sīkāk atklāti nākamās nedēļas sākumā, bija skaidrs, ka uzņēmumu ienākuma nodokļa celšana nebija viens no sniegtās palīdzības priekšnoteikumiem. Ir iespējams, ka nākotnē citas dalībvalstis centīsies iekļaut šo nosacījumu, īpaši ja Īrija nesasniegs glābšanas plāna fiskālos mērķus. Bet pagaidām pavisam noteikti uzņēmumu ienākuma nodokļa celšana netika pieprasīta kā viens no vienošanās nosacījumiem.
Kādu palīdzību saņems jūsu bankas, un vai tām tiešām ir nepieciešama šī nauda? Vai tā tiks izmantota ekonomikas attīstībai?
Tas ir ļoti labs jautājums. Bankas ir ļoti sliktā stāvoklī, tās ir saņēmušas milzīgus līdzekļus kapitāla rezervju palielināšanai. Ir cerība, ka situācija uzlabosies un ka tās sāks sevi normāli finansēt, ņemot vērā, ka to kapitāla rezerves ir pat par lielu. Un, ja atgriezīsies ticība banku sistēmai, tad tās būs spējīgas sevi finansēt normālā veidā. Tās joprojām ir pārāk lielas, tām jāsamazina izmēri un jāpārstrukturējas. Šis būs grūts process, un citām ekonomikas nozarēm tas nepalīdzēs. Tā ka banku sistēma šeit drīzāk būs par šķērsli, nevis ekonomikas izaugsmes veicinātāju vēl ilgu laiku.
Kādas strukturālas reformas ir paredzētas valsts pārvaldē, konkrēti, labklājības nozarē? Mums īpaši rūp mūsu viesstrādnieku liktenis Īrijā.
Mēs vēl nezinām visas detaļas, kuras tiks atklātas tikai nākamās nedēļas sākumā. Visticamāk, tiks būtiski samazināts dažādu pabalstu apmērs, kas pašreiz vairākumā gadījumu ir pat ļoti dāsni.