_Dienas_ lasītāji ar Ernestu Kļaviņu noteikti nav jāiepazīstina (tagad viņa karikatūras turpina smīdināt un politiski aktivizēt žurnāla _Ir_ publiku), bet jaunās kultūrtelpas industriālam koridoram līdzīgajā zālītē eksponētas tikpat ikdienišķi nepretenciozas gleznas - Kļaviņa jaunākais veikums, ko viņš pats raksturo kā tuvākās apkārtnes tēlojumus. Nosaukums dažam atgādinās latviešu literatūras klasiku - Ernesta Birznieka-Upīša _Pelēkā akmens stāstus_ -, citam varbūt asociēsies ar Pokaiņu meža ezoteriskajiem brīnumakmeņiem vai vēl ko neparedzamu; kā pats gleznotājs stāsta _Nabaklab_ mājaslapas video, darbu radītājs un skatītājs ir dažādas lietas, proti, skatītājam atstājama brīvība interpretēt. Tomēr nenoliedzama aksioma, ka jebkurš mākslinieks ir arī pirmais savu darbu skatītājs, kurš novērtē - ir izdevies vai ne.
Vairāk kontūru, mazāk ekspresijas
Salīdzinot ar izstādi galerijā Alma pirms diviem gadiem, šķiet, gājis mazumā tīri gleznieciskais, neoekspresionismam radniecīgais komponents, vairāk noenkurojoties ironiskā skatā uz maksimāli lakoniskiem, reducētiem realitātes fragmentiem, kas nedaudz iesaiņoti arī biedējošas urbānās folkloras vilinājumā. «Ja dzer kādu dzērienu, nekad neizlaid to no acīm, jo kāds no rūķīšiem, kamēr neviens neredz, var piezagties un ieliet tajā INDI.»
Kā aprakstītais process varētu izskatīties, redzams pēc numerācijas pēdējā gleznā ar nosaukumu Kamēr tu spēlē fermu. Tas visnotaļ atgādina briesmu stāstus, ar kuriem pieaugušie mēģina atturēt bērnus no neveselīgām vai citādi ne gluži vēlamām darbībām. Bet ko iesākt, ja azartā līdz ausīm iegrimst paši pieaugušie? Kļaviņa veidolus ar runātā teksta «baloniem» nedaudz iespaidojusi arī komiksu estētika (Zvēru un zivju karš, Spura 1, Spura 2), bet citkārt priekšplānā izvirzās maksimālās abstrakcijas pakāpes meklējumi, kas atspērušies no vienkārša realitātes vērojuma (Kiosks naktī, Makšķernieks laivā vai Veikaliņš). Vai amizantais Suņuks, kas pavisam nejauši izskrējis no gleznas kadra (arī tam ir reāls prototips). Uzkrītošs ir melnās kontūras akcentējums, it kā uzzīmējot objektus un tos brīvā manierē aizkrāsojot, kas estētiski «izgaršotas» glezniecības cienītājus joprojām varētu pakacināt. Triepiena pēdas gan nav pavisam izlīdzinātas, un vietām pavīd Almas izstādei raksturīgā ekspresionistiskā trauksme (Augstsprieguma līnija), dažbrīd ar spilgtu fovisma dekorativitātes nokrāsu (Ābeles).
Virzienu rāmji
Klejojot no viena darba pie cita izstādes atklāšanā, mākslas zinātnieku profesionālais instinkts, protams, ne mirkli neliekas mierā; tā ar kolēģi no Nacionālā mākslas muzeja Elitu Ansoni diskutējām, vai Kļaviņa darbus varētu iekļaut kādā strāvojumā zem jaunā reālisma «jumta» vai tomēr ne? No motīvu aspekta noteikti, no izpildījuma, formu valodas viedokļa - diez vai; savukārt pats darbu autors uzrunāts paredzami atbild ar globālā konteksta un laikmetīgās mākslas plurālisma argumentiem - kam gan mūsdienās vairs ir svarīgi atbilst kāda virziena rāmjiem? Patiesi, māksliniekam izvirzīt šādu mērķi būtu nedaudz dīvaini, tomēr jāšaubās, vai tas jebkad pazudīs no mākslas interpretētāju redzesloka. Varbūt atbilstošāks būtu jaunās vienkāršības jēdziens, ko kritiķis Vilnis Vējš apcerējis žurnāla Studija jūnija/jūlija numurā, piesaucot veselu virkni jaunās paaudzes gleznotāju (Jāni Avotiņu, Vilni Eglīti, Daigu Krūzi, Ingu Melderi, Ronaldu Rusmani u. c.)? Arīdzan Kļaviņam lakonisma, vienkāršības un zināma primitīvisma jomā nedaudz radniecīgo gleznotāju Ēriku Apaļo, «..kas ar analītisku zinātkāri pēta visvienkāršāko gleznotāja žestu iespējas atraisīt skatītāja radošo uztveri» (Vējš V. Jaunā vienkāršība. 2000… Studija, 2010, nr. 72, 42. lpp.). Tomēr, vai uz Ernestu Kļaviņu ir tikpat gludi attiecināma arī tāda jaunās vienkāršības pazīme kā «Glezniecības neatkārtojamo un nereproducējamo kvalitāšu apzināšanās» (turpat, 45. lpp.)? Te katrā ziņā neiztikt bez jautājumiem, ko tieši ar šādām kvalitātēm saprast un kāda ir iespējamo variantu skala. Ja par šīm kvalitātēm pieņem ne tikai kādu šauri izprastu profesionālu «varēšanu» vai mimētisku precizitāti, bet arī vērotāja reālisma un ironiska komentāra neatšķetināmu saplūsmi, tad iespējams. Kļaviņa gleznas, protams, nav karikatūras, lai gan karikatūrista ķēriens detaļu reducēšanā, deformācijas drosmē un galvenā izcelšanā nav noliedzams. Arī šo divu mākslas nozaru radošā mijiedarbība pati par sevi ir intereses vērts fenomens.
Izstāde skatāma līdz 2. novembrim.
*LMA Mākslas vēstures institūts