jūlija līdz 1. oktobrim, bet atsevišķās ūdenstilpēs tas var atšķirties. Piemēram, a/s Latvijas valsts meži (LVM) apsaimniekotajā Lielauces ezerā šogad vēžot drīkst no 1. augusta līdz 30. septembrim. Vēžošanas liegumi Latvijā noteikti no 1. oktobra līdz 30. jūnijam, bet mātītēm ar redzamiem ikriem - visu gadu, stāsta LVM Rekreācijas un medības parku iecirkņa vadītājs Kristaps Didže.
Ūdens sanitāri
Latvijā šobrīd ir sastopamas četras vēžu sugas. Vienīgā vietējā vēžu suga ir platspīļu upes vēzis (lat.- Astacus astacus). Pārējās trīs šobrīd sastopamās vēžu sugas Latvijā ir introducētas - ievestas. Tāds ir šaurspīļu upes vēzis (Astacus leptodactylus), svītrainais Amerikas jeb dzeloņvaigu vēzis (Orconectes limosus) un Amerikas signālvēzis (Pacifastacus leniusculus). Šīs sugas ir izturīgākas. Visiem vēžiem tīk dzīvot tīrā, nepiesārņotā ūdenī, un tie veic arī nozīmīgu uzdevumu - līdzsvaro ūdenstilpes aizaugšanu jeb samazina eitrofikāciju, ne velti vēžus dēvē par ūdens sanitāriem. Tie pārtiek no ūdensaugiem, bet apēd arī sīkus dzīvniekus (kāpurus, gliemjus) un slimus vai bojāgājušus ūdens iemītniekus no nelieliem abiniekiem līdz zivīm. Vēži var savairoties arī par daudz, un tas ūdenstilpei nenāk par labu, jo sugu pārstāvju skaitam jābūt līdzsvarā, tādēļ gadās, ka vietās, kur vēžu ir par daudz, mainās krātuves ekoloģiskais sastāvs un spīļaiņu populāciju piemeklē kāda slimība - tā daba cenšas līdzsvarot sugu skaitu. Vēži apdzīvo dažādas ūdenstilpes: strautus, upes, ezerus ar tīru ūdeni un smilšainu vai smilšaini dūņainu gultni. Sevišķi labvēlīgi ir biotopi, kuros vairumā sastopamas dabiskas slēptuves: siekstas, alas un iedobumveida izskalojumi krastā zem pastāvīgā ūdens līmeņa, celmveida pārkares ar izskalotu pamatu. Bieži vēži atrodami zem krastā augošu un ūdenī iesniedzošos melnalkšņu saknēm, bet parasti mīt dziļumā līdz pieciem metriem un rok teju pusotru metru dziļas alas. Vēzis ir ūdens vides nakts dzīvnieks, kas apdzīvo ūdenstilpes gultni un dienu pavada slēptuvēs. Ūdenim atdziestot līdz ap +10 grādiem, kas parasti notiek septembra beigās - oktobra sākumā, vēži veic savas reproduktīvās funkcijas, notiek mātītes oliņu ārpusorganisma apaugļošanās un sākas mazuļa inkubēšanās zem mātītes astes. Vēži aug, mainot čaulu, un parasti to dara divas reizes gadā - pavasarī un rudenī, un šajā laikā tie ir viegli ievainojami un pakļauti infekciju riskam. Čaulas maiņas laikā vēži slēpjas, nebarojas, tādēļ visvieglāk tos ir noķert pēc tērpa maiņas, kad tie aktīvi dodas maltītes meklējumos.
Lai labi ķertos
Vēžošanai būs nepieciešams mitrumdrošs apģērbs, gari makšķernieku zābaki, lukturītis un inventārs - krītiņš (speciāla uzparikte vēžu ķeršanai) vai murds -, vēžus var ķert arī ar rokām, un vērts izbaudīt meklēšanas azartu. Vēžu gaļa ir īsta delikatese, taču daudzi vēžošanas entuziasti pašu procesu novērtē augstāk nekā mielošanos ar lomu. Vēžot vislabāk ir vēlu vakarā un naktī, jo dienā dzīvnieki slēpjas vai guļ. Lai zinātu, vai ūdenstilpē ir vēži, pa dienu to var izstaigāt gar krastu vai pacilāt kokus, siestas, akmeņus. Ja nemana slēpjamies vēžus, iespējams, par to klātbūtni liecinās nomestās čaulas. Seklā vietā var uz zariņa uzspraust vai tīkliņā pa nakti novietot zivi - ja tā no rīta ir apskrubināta, visticamāk, vainīgi ir vēži. Jebkurā gadījumā vispirms jāizpēta nolūkotā vēžošanas vieta - kāda ir gultne, kā un cik pa to viegli pārvietoties, kāds ir dziļums utt.