Sabiedrībā vienus un tos pašus notikumus traktē dažādi. Vieniem 1940.-1945.gads ir okupācija, citiem - padomju varas atjaunošana, vieniem deportācijas un represijas ir latviešu tautas traģēdija, citi par to negrib zināt. Piemēram, Ušakovs, un atstāj to vēsturnieku ziņā. Vieni dzied «Dievs, svētī Latviju!», citi gaida Latvijas atgriešanos vienotā, nedalāmā…
Bankrotējusi mistiskā integrācija, politiskās nācijas veidošana. Bez sekām nav palicis okupācijas gados radītais naids, neiecietība pret citādi domājošajiem, krievu mesiāniskā pašapziņa par atbrīvotāja lomu. Tas apgrūtina kopīgu svētku svinēšanu, ko ierosina Saskaņas centrs (SC). Arī iebraucēji zemapziņā jūtas, ka nav savā zemē, kultūrā, dzīvesveidā. Tas saprotams, jo latvieši un slāvi pieder dažādām civilizācijām, to kopdzīve vienmēr būs problemātiska.
Nav absolūtas vienprātības Krievijā - vēsturnieki dalās zapadņikos un slavofilos. Pirmie piekrīt rietumnieku uzskatiem par tautu traģēdiju divu totalitāro režīmu sadursmē XX gs., otri slavina uzvaru par nacismu, negrib dzirdēt par NKVD un gestapo sadarbību, par Hitlera un Staļina vēlmi pasaules pārdalīšanā.
Lai kopīgi svinētu svētkus, jābūt labi audzinātai, vēsturi zinošai sabiedrībai. Nevaru būt blakus šovinistiem, kuri bārsta krievu lamuvārdus. Tāpēc jāattīsta bērnos, jaunatnē pozitīvas emocijas. Dosim bērniem, jaunatnei atbilstoši interesēm sportu, mākslu, mūziku. Tā novērsīsim agresīvas tieksmes, radīsim saticību, draudzību. Kulturāli, labi audzināti cilvēki bez zinātniski nepamatota eksperimenta - integrācijas un t.s. politiskās nācijas veidošanas neatkarīgi no tautības kopīgi svinēs mūsu valsts svētkus un būs Latvijai lojāli. Par to jādomā SC elitei, pirms aicina uz kopīgu sadarbību. Zelma Birzniece