Kad mani jaunie sanāk kopā un sāk spriest, ka, lūk, Jānis vai Pēteris tūlīt pēc vidusskolas aizgājis strādāt celtniecībā un pelna vairāk par māti vai tēvu, kuri, būdami izglītoti cilvēki, darbā pavada neskaitāmas stundas un neko vairāk par elementāras iztikas nodrošināšanu atļauties nevar, mani pārņem bezspēcība, un vārdi par izglītības nozīmi iesprūst kaklā. Ko varu ieteikt savam 23 gadus vecajam mazdēlam, kura draudzene pabeigusi koledžu, izskolojusies par grāmatveža palīgu, bet stingri nolēmusi turpmāk strādāt bodītē par pārdevēju, jo tā varot nopelnīt vairāk? Ko ieteikt viņa draugam, kurš sācis mācīties arodskolā, bet aizmucis no turienes, jo tur jau esot «tikai dzeršanas, apzagšanas un kautiņi?». Tas puisis par labāku atzīst ik dienu cilāt simtkilogramīgas betona plāksnes, ko ik mirkli iespējams uzgāzt uz kājām. Viņš vairs nedomā par skološanos, viņš domā, ka Vācijā draugi pelnot vēl vairāk.
Reiz autobusā dzirdēju runājam divus krievvalodīgos mana vecuma sirmgalvjus - par to, ka, lūk, krievu bērni latviešu valodu zinot, bet latviešu bērni nemācās krievu valodu. Un par to, ka ieguvēji dzīvē un darbā būs tie, kas zinās iespējami vairāk valodu, tai skaitā krievu. Un man palika skumji, jo taisnība viņiem ir. Varbūt tagad Jānis vai Pēteris celtniecībā, kur maksā aploksnē, nopelnīs vairāk, bet ar to viņš savu dzīves līmeni būs parakstījis kā spriedumu. Melnstrādnieka dzīves līmeni.
Kad norādu uz to savam mazdēlam, viņš atteic - lai kļūtu bagāts, nav obligāti būt augsti izglītotam. Un sauc man piemērus ar uzvārdiem. Bet cik tādu piemēru ir? Uz to man vairs nav stipru argumentu, kā vien tas, ka izglītība mēdz būt vienīgā bagātība, kas tev var piederēt pa īstam.
Bet vai tad viņi klausās? Vai zaļā jaunībā izprot izglītības nozīmi personiskajā izaugsmē? Ne katrs. Mani uztrauc, ka aizvien vairāk bezcerībā nolaiž rokas ne tikai veci cilvēki, bet arī jaunie.