Rada Latvijā, pelna ASV
Latvijas zinātnieku - Organiskās sintēzes institūta (OSI) līdzstrādnieku - radīto jauno pretvēža zāļu Belinostat patents pieder ASV farmācijas uzņēmumam, kas ar to, visticamāk, pelnīs miljardus. OSI direktors Ivars Kalviņš jau ir paudis nožēlu, ka radītās zāles nav ieguvums Latvijas ekonomikai. Dienas aptaujātie eksperti gan bilst, ka jauna izgudrojuma, īpaši farmācijas jomā, novešana līdz patentam Latvijas valstij vienkārši nav paceļama, jo prasa ieguldījumus, kas mērāmi vairākos simtos miljonu eiro. Tādēļ arī ievērojama daļa no projektiem ir iesaldēta, jo trūkst naudas to pārbaudei un pārvēršanai produktā.
I. Kalviņš stāsta, ka OSI līdzstrādnieki Einārs Loža un Daina Loļa atklājuši jaunu molekulu, kuru varētu pārvērst pretvēža medikamentā. Taču, lai pārbaudītu, vai šī molekula tam ir derīga, nepieciešama tās testēšana un tālāk jau arī preklīniskie un klīniskie pētījumi. Taču OSI tam neesot resursu. Tādēļ zāļu izstrādi pasūtīja dāņu uzņēmums, kas pēc tam to par miljardiem pārdeva kādai ASV firmai, kura to šovasar jau ir reģistrējusi, un nākamā gada beigās preparāts varētu nonākt arī līdz Latvijai.
I. Kalviņš uzsver, ka Belinostat izstrādes un patentēšanas gadījums nav unikāls, bet tā diemžēl esot sistēma. «Tā kā Latvijā valsts ieguldījums jaunu zāļu radīšanā ir nulle, mēs savus pētījumus veicam pēc ārvalstu kompāniju pasūtījuma un arī par šo kompāniju naudu,» stāsta I. Kalviņš, piebilstot, ka OSI nepieciešams nodrošināt nepieciešamo infrastruktūru, lai jaunu vielu atklāšanas gadījumā varētu veikt pilnu zāļu izstrādes ciklu. Tikai ideja, vai kā Belinostat gadījumā - jaunatklāta molekula - ir vislētākā, jo ir ar viszemāko pievienoto vērtību. Turklāt farmācijas nozares specifika ir tā, ka ikviens nākamais izstrādes posms ir aizvien dārgāks. Turklāt, kā atzīst I. Kalviņš, nevienas jaunatklātas molekulas testēšanas gala iznākums sākotnēji nav zināms. Iespējams, ieguldītā nauda atdevi nenesīs.
Dārgs instruments
Līdz ar to likumsakarīgs ir jautājums, vai zinātnisko izgudrojumu novešanā līdz produktam jāiegulda nodokļu maksātāju nauda. Jo patents absolūtā vairumā gadījumu tāpat nepieder valstij, bet privātpersonai vai nodibinājumam, piemēram, zinātniskajam institūtam. Patentu valdes vadošā eksperte Eiropas patentu jautājumos Māra Rozenblate ir pārliecināta, ka naudas ieguldīšana tomēr būtu privātā sektora, nevis valsts prerogatīva. «Patenti ir ļoti spēcīgs biznesa instruments, kas nodrošina tirgus ekskluzivitāti kādam produktam. Līdz ar to šis instruments ir dārgs. Jāteic, ka valsts kā patentu turētāja iesaistās tikai atsevišķos gadījumos, piemēram, ja runa ir par atomenerģiju. Taču valsts nav parastu komerciālu patentu turētaja. Atsevišķi patenti gan ir arī Eiropas Komisijai. Ja valsts sāktu piešķirt naudu izgudrojumu komercializēšanai un patenta iegūšanai, kas dod maksimālu labumu tirgū, tas nebūtu pareizi. Turklāt kā tad izšķirtu, kura izgudrojuma komercializēšanai dot naudu, kura ne,» bilst eksperte.
M. Rozenblate arī stāsta, ka patentu iegūšanas izmaksas ir atkarīgas no tā, cik valstu tirgos ražotājs vēlas to reģistrēt, jo katrā valstī ir savas patenta iegūšanas izmaksas. Patenta maksimālais piešķiršanas termiņš ir 20 gadu, un katru gadu ir jāmaksā arī tā uzturēšanas izmaksas. Patentu valdes pārstāve bilst, ka vidēji patenta uzturēšanas izmaksas vairākās valstīs varētu būt pat vairāki 1000 eiro gadā atkarībā no tā, cik valstīs patents ir reģistrēts.
Par to, ka valstij būtu jāpalīdz ar patentu iegūšanas un uzturēšanas izmaksām, ir pārliecināts Latvijas Universitātes Atomfizikas un spektroskopijas institūta direktors Jānis Spīgulis. «Nereti pēc patentu reģistrācijas pietrūkst naudas tos uzturēt spēkā, un tie reizēm tiek vienkārši nozagti. Tas pats patents tiek reģistrēts, piemēram, ASV, bet uz cita autora vārda. Juridiski pret to grūti cīnīties, jo to spēj tikai labi algoti juristi, un atkal naudas nav. Lai aizsargātu Latvijā radītās inovācijas, būtu nepieciešams valsts budžetā paredzēt līdzekļus vismaz pašu perspektīvāko patentu uzturēšanai, atsevišķas zinātniskās iestādes to vienkārši nespēj,» uzskata J. Spīgulis.
Valsts nav glābējs
Bijušais izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis norāda, ka zinātniskajiem institūtiem ir jāpārstāj raudzīties uz valsti kā uz glābēju un finansētāju, jo tas vienkārši nav iespējams. «Pat pie zinātnei vislabvēlīgākās valdības tai papildus vēl varētu atvēlēt no valsts budžeta, piemēram, 50 miljonus eiro. Taču tas situāciju absolūti nerisina. Ir jāmeklē citi risinājumi - starptautiskas naudas piesaiste caur projektu konkursiem, jāveic strukturāli pārkārtojumi, veidojot starptautiskus konsorcijus,» ierosina R. Ķīlis.
Viena no lielākajiem zāļu ražotājiem - uzņēmuma Grindeks - valdes priekšsēdētājs Juris Bundulis stāsta, ka finansējums zinātnei noteikti ir jāpalielina, lai mūsu zinātniekiem būtu kapacitāte radīt izstrādes, kuras tad piedāvāt uzņēmumiem, tajā skaitā arī Grindeks, jo pašlaik uzņēmums izstrādes meklē arī ārpus Latvijas. «Valstij būtu jānodrošina zinātnes publiskā infrastruktūra, lai izstrādes būtu ar pēc iespējas lielāko pievienoto vērtību. Taču valstij nevajadzētu nodarboties ar uzņēmējdarbību, proti - izstrādņu komercializāciju. Jo klīniskie pētījumi ir fantastiski dārgi. Mazliet pārspīlējot, var teikt, ar piecu molekulu notestēšanu viss Latvijas valsts budžets arī būtu izsmelts,» norāda J. Bundulis.
Turklāt, kā bilst Grindeks pārstāvis, valsts šo funkciju nevar uzņemties arī tāpēc, ka tas ir ļoti riskanti. Ne visas idejas pārtop izstrādēs, un šādus riskus visā pasaulē uzņemas privātais sektors, nevis valsts. «Mēs piedāvātās izstrādes ļoti rūpīgi izvērtējam, turklāt desmit gadu perspektīvā. Daļu no tām līdz galam novedam paši, daļai jau sasniegtā augstākā pakāpē piesaistām partnerus, jo vieniem pašiem tas ir par dārgu.» J. Bundulis arī uzsver, ka Grindeks ik gadu pētniecībai un attīstībai novirza no 5% līdz 10% no peļņas.