Beidzoties padomju laikiem, tika slēgts Salaspils atomreaktors, bet Latvijā palika ļoti zinoši fiziķi - spēcīgi kodolfizikas un šķidro metālu jomā. Mēs esam atklājuši tehnoloģiju un plānojam uzbūvēt jaunu reaktoru, taču nevis kodoldalīšanās, bet kodolsintēzes. Kodolsintēze ir tas pats process, kas notiek uz Saules, - ūdeņradis sintēzes rezultātā pārveidojas hēlijā, un procesā izdalās daudz enerģijas. Mēs žargonā sakām: «saule mucā» un gribam šo iekārtu uzstādīt Salaspilī vecā kodolreaktora vietā.
Kā plānojat to izmantot?
Ar kodolsintēzes reaktoru ražosim siltumu, kas savukārt ir elektrība. Īsumā - Latvija tiks pie kodolenerģētikas jaunās skaņās - nebūs radioaktīvo atkritumu, jo mēs no vienas gāzes radīsim otru un pāri paliks enerģija, ar to varēsim iesākt, ko vien vēlamies, - sildīt Salaspili, ražot elektrību.
Iedzīvotāji parasti ar aizdomām raugās uz visu, kas saistīts ar atomiem vai kodolreakcijām. Iemesls nav tālu jāmeklē - Fukušima, Černobiļa...
Parasto kodolspēkstaciju darbības pamatā ir kodolu brukšana, tā rezultātā rodas radioaktīvi izotopi. Ja kaut kas aiziet pa gaisu - vide uzreiz tiek piesārņota. Mūsu variantā telpā ir smagais ūdeņradis, kura spiešanas rezultātā rodas hēlijs. Visā šajā ķēdē tā pa īstam nav nekā, kas varētu būt radioaktīvais atkritums. Plazmas nodzišana ir pats sliktākais, kas procesā var notikt, un, ja kaut kas arī izplūstu gaisā, tas būtu vien ūdeņradis un hēlijs.
Kāds ir jūsu biznesa plāns?
Pirmkārt - ražot tīru enerģiju, izmantojot pirmo uzbūvēto iekārtu, otrkārt - ražot un tirgot iekārtas, katra svērs kādas 50 tonnas. Turklāt ar tām varēs ne vien ražot enerģiju, bet arī vākt radioaktīvos atkritumus - aizvedot uz Černobiļu un nobraucot pāri, pazudīs viss videi bīstamais piesārņojums. Es zinu, ka tas izklausās pārāk labi, lai būtu ticami, bet - ir! Enerģētika ir bizness, līdz kuram ir divi soļi - zinātne un inovācija. Mums jāatrod finansējums un jāpagūst izmantot potenciālu, kas Latvijā palicis kopš deviņdesmitajiem gadiem, tādējādi mazināsim savu enerģētisko atkarību. Turklāt - ja mēs Latvijā nedarīsim kaut ko tik sarežģītu un nopietnu, jaunajiem cilvēkiem nebūs iemesla savu nākotni saistīt ar fiziku. Šobrīd jaunie fiziķi ir vai nu fanātiķi, vai labākajā gadījumā kļūst par fizikas skolotājiem.
Projekts jau gatavs?
Jā, tas ir tapis, un esmu to prezentējis visās iespējamās vietās, arī Briselē, taču visi nobīstas no nepieciešamās summas - projekta īstenošanai nepieciešami 140 miljoni latu. Mums ir pieredze, personāls, licencēta vieta, tehnoloģija un gatavība strādāt. Taču - cik līdzjutēju, tik nemīlētāju.
Kāpēc nemīlētāju?
Latvijas budžetā zinātnei atvēlēts ļoti mazs cipariņš. Ir zinātnieki entuziasti, kuri ar to iemācījušies iztikt. Bet atnāk no malas tādi kā es un arī grib ēst no kopējās siles, tāpēc sākas kritika un iebildumi. Ceru, ka mūsu projektu pārcels uz atomzinātnes sadaļu un tam vairs nenāksies konkurēt ar ikdienā populārākām zinātnes nozarēm, piemēram, ar ko ikdienā nodarbojas Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūts.
Kur vēl pasaulē ir šādas tehnoloģijas?
Mēs būsim pirmie.
Bet, ja jau šī tehnoloģija ir tik vienkārša un skaidra, kāpēc to vēl nekur neizmanto?
Ja nepasteigsimies Latvijā, to varētu atklāt un patentēt kāds cits. Ķīnieši stāv rindā, sakot - dodiet mums projektu, pārdodiet tehnoloģiju, un visu izdarīsim - mums ir gan nauda, gan vieta. Viņi šo tehnoloģiju vēl nav atklājuši, bet, ja vilksim laiku, gan jau viņi izdomās - tas nav nekas neizdarāms. Lai šo megaprojektu virzītu, esam nodibinājuši SIA iDay Baltic. Mums ir arī sadarbības partneri no Oksfordas Universitātes. Šobrīd pie līdzīgas, taču daudz lielākas iekārtas būves strādā franču kompānija Iter - viņi ieguldījuši miljardus un plāno, ka elektrību tā varētu sākt ražot pēc 2070. gada. Mēs taisīsim daudz mazāku, salīdzinoši lētāku un uzreiz izmantojamu.
Kā pats nonācāt līdz šai idejai?
Pēc izglītības esmu enerģētiķis un, vēl būdams students, sapratu, ka enerģētikai jābūt balstītai uz prognozējamiem, vadāmiem un saprotamiem enerģijas avotiem. Hidroelektrostacijā, tāpat kā termoelektrocentrālē, viss ir saprotams. Taču, piemēram, uz vējdzirnavām un vēja ģeneratoriem paļauties nevar - ko darīt, kad nav vēja? Enerģija tāpat kaut kur jāiegūst. Mūsdienu problēma ir tā, ka visu būvējam divreiz - vispirms prognozējamo un blakus - negarantējamo, līdz ar to arī maksājam divreiz. Būs saulīte - būs enerģija, nebūs - nebūs. Vajag garantēto enerģijas apgādi. Pati labākā, protams, ir atomenerģētika - stāv, rūc, lēti, taču pastāv liels risks. Kodolsintēze ir tas pats lētais, vadāmais, garantējamais enerģijas avots, bet ar plusu, ka nerada radioaktīvos atkritumus un sprādzienbīstamību. Tas ir brīnums, ko savas dzīves laikā vēlos piedzīvot Latvijā!