Ar Viju iepazināmies pērn rudenī, kad seniore bija iesaistījusies projektā Oma Bike un uz velosipēda mūs veda ekskursijā pa Siguldu. Vijas enerģija un uzņēmība ir apbrīnojama! Viņa joprojām strādā - ir bioloģijas un veselības mācības skolotāja Murjāņu sporta skolā, bet no darba brīvajā laikā darbojas Vides izglītotāju asociācijā, aktīvo dāmu klubā Madaras, kopā ar citām seniorēm dejo deju kolektīvā Sniega roze, dodas ceļojumos - piemēram, uz Nordkapu. Taču tālākais punkts Eiropas ziemeļos nav vienīgais Vijas Brikmanes drosmīgais piedzīvojums.
Ielēkt nezināmajā
2009. gadā Vija iesēdās lidmašīnā un viena pati devās uz Koreju, lai Seulā piedalītos Vispārējās Miera federācijas līderu konferencē. «Kad man piezvanīja un teica, ka ir iespēja braukt uz Koreju, laika apdomāties nebija, teicu - braukšu! - un ielēcu nezināmajā,» atceras Vija. Seulā toreiz satikās 87 pasaules valstu dažādu rasu, kultūru, reliģiju pārstāvji, lai Miera federācijas ietvaros spriestu, kā risināt dažādas sabiedrības problēmas, lai pasaulē nebūtu karu un konfliktu. «Cilvēki bija tik atvērti - no Nikaragvas, Kongo, Indijas, Mongolijas. Viņi dzīvē daudz ko ir paveikuši. Spriedām arī par vides izglītību un aizsardzību. Atgriezos mājās ar neatsveramu pieredzi,» apliecina Vija un neslēpj gandarījumu, ka iesaistījusies Miera federācijas kustībā. Arī Siguldā Vija Brikmane daudz paveikusi labdarības lauciņā, organizējot dažādus paaudžu sadarbības projektus, iesaistot tajos arī aktīvo dāmu klubu Madaras. «Man patīk darboties labdarības jomā,» saka seniore un piebilst: «Es katrā pasākumā meklēju pozitīvo un to arī atrodu.»
Kur ir skolotāja?
Vija ir dzimusi Liepājas rajona Vaiņodas pagastā, Meža Karzonos. «Esmu dzimusi mājās, nevis slimnīcā. Dzīvojām īstā meža viensētā, nebija pat elektrības. Tagad skatos uz savu mazmeitu, kura sešu gadu vecumā izbraukājusi ar vecākiem pusi Eiropas. Es sešos gados vēl tikai fantazēju, kā tas ir, kad nospied podziņu un istabā iedegas gaisma. Toties man bija iespēja attīstīt dabas izjūtu, novērot, kādi ir mākoņi, kādi ir ledi un pali. Arī ganu dzīve un lauku darbi ir zināmi. Nebija neviena brīža, kad nebūtu, ko darīt. Tas deva rūdījumu,» saka Vija.
Viņa augusi starp četriem vecākiem brāļiem - tā bija stiprā aizmugure, tāpēc Vaiņodes skolā nedrošības nav bijis. Vēlāk vecāki pārcēlušies uz Brocēniem, tur Vija pabeigusi vidusskolu. «Sapņoju visādi. Bija doma pēc skolas mācīties mākslas aušanu. Liels sapnis bija kļūt par sporta ārstu un studēt Tartu. Bioloģija, ķīmija bija tuva lieta, piedalījos olimpiādēs. Beigās aizgāju uz Daugavpili, uz Pedagoģijas institūta Ķīmijas un bioloģijas fakultāti,» par dzīves izvēli stāsta Vija un rāda kaudzīti ar diplomiem, iegūtiem sacensībās no 1. klases līdz pat augstskolas gadiem - bumbiņas mešana, tāllēkšana, augstlēkšana, šķēpa mešana, basketbols, volejbols, badmintons, slēpošana, slidošana. «Sports man visu dzīvi ir gājis līdzi. Tas arī daudz palīdzējis,» atzīst seniore.
Pēc augstskolas Vijas pirmā darbavieta bija Ezeres vidusskola. Vija rāda fotogrāfiju - audzināmā bijusi 9. klase, un jauniņā skolotāja starp saviem audzēkņiem izskatās gluži kā vienaudze! «Ezerē man ierādīja istabiņu pie skolas, un pirmoreiz gāju vakariņās uz skolu. Piesēžos pie skolotāju galda, bet saimniece mani dzen prom - te ne, te skolotāji sēdēs. Bet, kad ar klasi braucām uz kolhozu kartupeļus lasīt, izkāpjam no mašīnas, atnāk priekšniece un prasa - vai tad skolotājas līdzi nav?» smej Vija. Ezerē viņa nostrādāja tikai gadu - 1978. gadā apprecējusies ar savu Daugavpils Pedagoģiskā institūta pasniedzēju un kopā ar dzīvesbiedru pārcēlušies uz Siguldu, kur Jānis strādājis Gaujas Nacionālajā parkā. Abi kopā ir jau 37 gadus.
Dzīves laimīgākie brīži
Vija Brikmane rāda ģimenes albumu: «Man ir četri bērni, te esam visa ģimene kopā. Dzīvē ir bijuši arī traģiski brīži. Meitiņa Ilzīte aizgāja deviņu gadu vecumā. Tas liek dzīvē daudz ko pārvērtēt, saprast īstās dzīves vērtības. Bieži vien mēs kreņķējamies par dzīves sīkumiem, kas būtībā ir nieki,» nopūšas Vija. Tas bijis smags laiks. «1991. gads, kad risinājās visi tie notikumi valstī. Vīrieši gāja uz barikādēm. Arī mans vīrs aizgāja uz barikādēm, es paliku mājās ar četriem maziem bērniem, Ilzīte jau bija ļoti slima un es nezināju, vai vīrs atnāks atpakaļ. Bet laimīgākie dzīves brīži ir, kad redzi, ka bērni izaug un kad visi ir kopā,» Vijai acīs ir asaras.
Taujāta par vecumu, Vija Brikmane teic - pēc 60 gadiem sajutusi, ka vēl tik daudz jāpadara, taču laika limits nav bezgalīgs: «Dzīve nežēlīgi izrīkojas ar cilvēkiem, un nobeigums var būt dažāds. Tāpēc - kamēr vari, tikmēr dari! Galvenais - saglabājot pozitīvu attieksmi. Es nestresoju par to, ko darīšu, kad vairs nestrādāšu, jo vaļasprieku ir tik daudz. Dzīvē sakrāts daudz zināšanu, un ir lietas, ko gribas pateikt pārējiem. Mājās stelles stāv, gaida, kad tās iedarbināšu. Arī dāmu klubā katru gadu daudz paveicam labdarībai - piemēram, adām zeķu pārus, ko atdodam sociālajam centram. Vēl gribētos angļu valodu pilnveidot.»
Vijai patīk reizi mēnesī iet pirtī ar visiem obligātajiem rituāliem un ziemā arī ar sniega peldēm. Un rakstīt - ar roku esot pierakstītas kādas 50 klades. «Braucot ceļojumā, man gribas pierakstīt, ko gids stāsta. Nesen biju uz tikšanos ar Bruno Šulcu - viņa stāstījums par Ķīnu, par to, kā ar velosipēdu nobrauca no Everesta, bija ļoti iedvesmojošs. No katra cilvēka var kaut ko iegūt. Bet šajās kladēs nav tikai ceļojumu pieraksti, jau no 14 gadu vecuma rakstu dienasgrāmatu. Cilvēki daudzas lietas izmet ārā, atmiņas nepatur, bet, manuprāt, atmiņas ir vērtība. Ja runājam par tālāku nākotni - varbūt daudz ko nevarēšu padarīt, bet būs vismaz atmiņas,» uzskata Vija Brikmane. Viņa dzīvo ar apziņu - esi atvērts, esi šeit un tagad un ņem pretī to, ko dzīve tev dod. «Sadzīviskās lietas nekur nepazudīs, bet ir jāspēj no domām par tām atbrīvoties kaut uz brīdi.»