Pirms tam paredzēts aizlūgumus, kurā piedalīsies Izraēlas līderi un ārvalstu politiķi, tostarp ASV viceprezidents Džo Baidens un Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, arī bijušais Lielbritānijas premjerministrs Tonijs Blērs.
Svētdien Jeruzalemē tūkstošiem cilvēku pulcējās pie Izraēlas parlamenta ēkas, kur bija novietots A. Šarona zārks, lai atdotu pēdējo godu leģendārajam militārajam komandierim un politiķim, kura personība tiek vērtēta pretrunīgi.
Savulaik A. Šarons bija pazīstams kā nepiekāpīgs militārais līderis, kurš ir piedalījies visos Izraēlai nozīmīgajos militārajos konfliktos, sākot ar neatkarības karu 1948. gadā un beidzot ar Sešu dienu karu 1967. gadā. Daudz par viņa personību pasaka militārās karjeras pašā sākumā iegūtā iesauka Buldozers.
1973. gadā A. Šarons iesaistījās politikā. 1983. gada sākumā viņš zaudēja aizsardzības ministra posteni, jo īpaša izmeklēšanas komisija uzskatīja, ka viņš nav novērsis 1982. gada septembrī palestīniešu bēgļu nometnēs Libānā notikušos slaktiņus, kurus pastrādāja Izraēlai draudzīgs Libānas kristiešu bruņotais grupējums.
Politiskās karjeras pirmsākumos A. Šarons bija viens no redzamākajiem atbalstītājiem ebreju apmetņu celtniecībai Izraēlas okupētajās teritorijas, kurās savu nākotnes valsti vēlējās redzēt palestīnieši.
Tomēr 2005. gadā, būdams Izraēlas premjerministrs, viņš paziņoja par ebreju aiziešanu no palestīniešu apdzīvotās Gazas joslas un plānoja arī ebreju izvešanu no Rietumkrasta, lai uzlabotu attiecības ar palestīniešiem. Šī iecere neīstenojās, jo 2006. gada 4. janvārī A. Šarons piedzīvoja insultu, pēc kura viņš līdz pat savai nāves stundai atradās veģetatīvā stāvoklī.
Savu uzskatu un rīcības dēļ A. Šarons bija iemantojis daudzus atbalstītājus un tikpat daudz kritiķu, tomēr gan vieni, gan otri atzīst, ka viņš ir viens no visu laiku izcilākajiem ebreju valstsvīriem. «Ar visiem viņa trūkumiem Izraēla ir nabagāka bez tāda līdera kā Šarons,» uzskata laikraksts Haaretz.