Interesanti, cik ilgam laikam jāpaiet, lai gadsimtus vajāta tauta, kurai beidzot izdevies iegūt savu dzimteni, mēģinātu citai tautai atņemt tās dzimteni? Raugoties atpakaļ uz ebreju tautas seno, bet traģisko vēsturi, jāpaiet bija tikai acumirklim - dažiem gadu desmitiem, lai tas notiktu.
Izraēlas valstiskuma tradīcijas ir salīdzinoši jaunas, tās pastāvēšanas tiesības Tuvo Austrumu reģionā pastāvīgi tiek apšaubītas. Izraēlas valsts radīšanas procesā nepatikšanas bija ieprogrammētas jau pašos pamatos. 65 gadus atpakaļ tā pati ANO Ģenerālasambleja, kas pirms dažām dienām piešķīra Palestīnai novērotājvalsts statusu, nobalsoja par ebreju valsts dibināšanu toreizējā Lielbritānijas mandāta teritorijā - Palestīnā. Taču britu mandāta tiesības Palestīnā beidzās jau dažas stundas pēc ANO lēmuma pieņemšanas. Ar šo brīdi Tuvajos Austrumos tika radīts neatrisināms konflikts, un ir pamats apšaubīt, ka Izraēlas projekta virzītājvalstis to iepriekš nebija paredzējušas.
Laiki ir mainījušies, valdības ir mainījušās, taču konflikts ir palicis. Tādām valstīm kā Lielbritānija un ASV tagad principā nākas smelt toreiz izlieto ūdeni. Iesētā sēkla ir izaugusi par Benjaminu Netanjahu, kurš šobrīd sēž kā uz skudru pūžņa un nevar vien izlemt - preventīvi uzbrukt Irānai vai tomēr sākumā tikt galā ar uzmācīgajiem palestīniešu pārpalikumiem. Kā savaldīt nepaklausīgo puišeli ar atombumbu? Attiecībā uz Izraēlas neprognozējamību konfliktā ar Irānu, šķiet, ka pat Savienotajām Valstīm reizēm kļūst neomulīgi ap dūšu.
Izskatās, ka starptautiskais pacietības vadzis tagad ir plīsis. Asā reakcija patiesībā ir pārsteidzoša, jo Izraēla jau labu laiku okupētajā Palestīnas teritorijā piekopj agresīvu ebreju apmetņu ekspansijas politiku. Taču līdz šim neizskatījās, ka kāda no rietumvalstīm būtu gatava izteikt diplomātisku rājienu. ANO balsojums par novērotājas statusa piešķiršanu Palestīnas pašpārvaldei ir uztverams kā signāls, kas Izraēlai iezīmē starptautiskās tolerances sarkano līniju.
Taču Netanjahu skaidri parādīja, ko domā par šo signālu, un ne tikai informēja sabiedrību par tālākiem būvniecības plāniem, bet arī paziņoja, ka iesaldēs 100 miljonus palestīniešu nodokļu naudas, īstajā mirklī atceroties, ka viņi Izraēlai vēl ir parādā par elektrību. Tomēr uz tumšā fona ir arī viena gaiša ziņa - Gazas joslā pēc sešu gadu pārtraukuma atkal drīkstēšot ievest būvmateriālus.
Lielbritānijas, Francijas un Zviedrijas diplomātiskais rājiens, šķiet, nāca pat pavēlu, ASV un Vācijas izteiktā neapmierinātība pārsteidza, bet par Krievijas pausto sašutumu šajā jautājumā var vienīgi pasmīnēt. Kritizējot Izraēlas cilvēktiesību pārkāpumus, tā tikpat labi varēja diplomātiski nosodīt kādu valsti par to, ka tās pilsoņi ziemā nēsā ausaines.