Ieraugi sevi no malas!
Drāmas terapija ir viens no arvien lielāku popularitāti gūstošās mākslas terapijas veidiem, kurā pacientu veselības un sociālo problēmu risināšanai izmanto dažādas teātra tehnikas un lomu spēles, sociodrāmu un psihodrāmu, stāstus, pasakas, metaforas, simbolus, sapņus, maskas, grimu, priekšmetus, lelles un marionetes, fotogrāfijas un video. Tā radošā veidā var nonākt pie psihiska un emocionāla balansa, personības izaugsmes un izmaiņām, kā arī dažādu slimību simptomu mazināšanās. Šogad Stradiņa universitātē profesionālās maģistrantūras studiju programmu specializācijā Drāmas terapija pabeidza pirmās piecas absolventes. Kārsaviete Līga Rundāne ir viena no viņām.
Esmu atnākusi pie Līgas, lai izspēlētu 16. oktobra Dienā publicētā raksta Vienā mājā varones Ilzes problēmsituāciju. Ilzei grūtības radīja sadzīvošana ar pieaugušajiem bērniem dēlu un meitu un viņu bieži ciemos nākošajiem draugiem šaurā trīsistabu dzīvoklī.
Līgas kabinetā uz dīvāniņa sarindotas mīkstās rotaļlietas, maskas, krāsaini lakatiņi un auduma gabali, cepures. Man jāizvēlas trīs no tām, kas attēlotu Ilzi, viņas meitu Elīnu un dēlu Jāni. Paņemu rozā trusi, košu papagaili un nīgru tīģeri. Katrs tiek nolikts savai lomai raksturīgā vietā - trusis pie plīts, lai ceptu pankūkas, tīģeris pie datora, bet papagailēns pie spoguļa, kur pošas meiteņu tusiņam. Pavisam negaidīti terapeite liek izspēlēt nevis Ilzes, bet gan Jāņa un Elīnas lomas - kā viņi jūtas, ko domā par mammas uzvedību. Sarunas gaitā parādās pārsteidzošas lietas - ja līdz šim labāk varēju saprast mātes pozīciju, tad, no jauniešu skatpunkta lūkojoties, viņas sašutums par skaļu mūziku vai nenomazgātiem traukiem šķiet pārspīlēts. Sesijas stunda paiet nemanot, trusis, tīģeris un papagailēns jau ir pagriezušies cits pret citu.
«Situācijas izspēlēšana ar rotaļlietām ir mēģinājums ieiet citās lomās un redzēt sevi no malas, kas bieži vien nav pašam glaimojoši. Tu ieraugi savas kļūdas, redzi, kā varētu rīkoties citādi. Bieži vien ir tā, ka cilvēks, izspēlējot šos modeļus, saprot, ka viņam nemaz nevajag to, kas viņam līdz šim likās ļoti svarīgs. Ir gan patīkami pārsteigumi, gan sāpīgi momenti, ar to šajā terapijas veidā ir jārēķinās,» saka Līga.
Ļauj pamanīt risinājumu
Šobrīd cilvēki ir pārmērīgi noslēgti, viņiem ir vieglāk pateikt, ka sāp galva, mugura, nevis to, ka ir attiecību problēmas ģimenē vai darbā. Parasti gan nepietiek ar vienu drāmas terapijas sesiju, jo tikai nedaudzi jau pirmajā reizē ir gatavi atvērties. Vairāk ir tādu, kuri to dara ļoti lēnām, vienlaikus domājot: kā tas izskatīsies no malas, ja es to pateikšu. Drāmas terapija palīdz cilvēkiem bez vecuma ierobežojuma, tomēr Līga atzīst, ka visvieglāk ir strādāt ar bērniem, kuri vieglāk atveras, ar aizrautību izspēlē citas lomas. Līgas pacientu vidū ir arī pieaugušie. Tās gan pagaidām esot tikai sievietes, jo vīriešiem šķiet, ka viņi paši var tikt ar visu galā. Drāmas terapijā atkarībā no situācijas, var sacerēt pasakas, spēlēties ar lellēm, gatavot maskas, strādāt ar sapņiem. «Drāmas terapeits nedod gatavu recepti vai padomu, bet kopā ar pacientu, izspēlējot vai pārrunājot dažādas situācijas, ļauj pamanīt vairākus risinājuma ceļus un pieņemt sev vēlamo lēmumu. Citreiz pacientam šķiet - kā viņš to pats nav iedomājies?»
Nodarbošanās ar drāmas terapiju arī pašai Līgai ir liela uzdrošināšanās pāriet citā lomā - latviešu valodas un literatūras skolotāja Kārsavas vidusskolā, latgaliešu jauniešu nometnes Atzolys organizētāja, talantīga dzejniece, kuras pirmais dzejoļu krājums Leluos atlaidys (2004) tika augsti novērtēts lasītāju un kritiķu vidū, divu bērnu māmiņa. Kāpēc šāda pārtapšana? «Man pašai psihoterapija jau sen likās interesanta, arī ikdienā, strādājot ar skolēniem, es redzēju, ka ir tik daudz problēmu, zemūdens strāvu, kuras būtu jārisina citādi, bet pietrūka zināšanu. Tad nejauši uzgāju informāciju, ka Stradiņa universitāte uzņem maģistrantus mākslas terapijas nozarēs.» Divarpus gadu Līga ik nedēļas nogali mēroja vairāk nekā 250 kilometru no Kārsavas uz Rīgu, lai studētu maģistrantūrā. Tagad līdztekus darbam skolā viena diena nedēļā tiek atvēlēta pacientu pieņemšanai. «Ja vīrs nebūtu atbalstījis, nez vai kas sanāktu. Bet, kad sāku mācīties, es pēkšņi sapratu, ka es beidzot apgūstu to, ko es visu mūžu esmu vēlējusies.»