Mēs taču varam!
Madonas seniori mūs sagaida sociālā dienesta telpās, te biedrībai atvēlētas divas nelielas telpas. Zem viena jumta viņi darbojas kopā ar invalīdu un represēto kluba biedriem. Pilsētā pavisam ir 8549 iedzīvotāji, no tiem 1833 pensionāri, biedrībā pašlaik - 158 seniori.
Madoniešiem projektu rakstīšana vēl ir neapgūts lauciņš, tāpēc biedrībai galvenokārt jāiztiek ar līdzekļiem, ko savāc ar biedra naudām. Bet tas neierobežo viņu aktivitātes, kļūst skaidrs, kad Erita Padoma sāk stāstīt, ko paguvuši paveikt kopš pavasara. Protams, arī viņi brauc ekskursijās - nesen kopā ar Madonas Neredzīgo biedrības pārstāvjiem bijuši Andra Anša Špata lielogu dzērveņu laukos Laugas purvā Bīriņos. Protams, viņi nūjo, apmeklē koncertus, piedalās Dzejas dienās.
Nupat pieteikušies arī palīdzēt topošajai Madonas dzīvnieku patversmei. «Mēs taču varam! Gan uzkopt, gan no lupatiņām sunīšiem sašūt segas, gan izvest dzīvniekus pastaigā. Mēs palīdzam sociālajam dienestam - dežurējam zupas virtuvē. Palīdzam represēto biedrībai - kad viņiem svētki, kādi pasākumi, piepalīdzam tiem, kam grūti paiet, grūti iekāpt, izkāpt no autobusa. Ziedojam savus rokdarbus. Cilvēki par to ļoti ir priecīgi,» atzīst Erita Padoma. Piemēram, floristikas nodarbībās top ziedu kompozīcijas. Taču tās nenes uz mājām, bet noliek Brāļu kapos. «Mēs vairāk domājam par to, ko citiem varam dot,» saka biedrības pārstāvji.
Matīss Kalniņš, kura pārziņā ir ar informācijas tehnoloģijām saistītie jautājumi, izpalīdz vecāka gadagājuma ļaudīm, piemēram, apgūt mobilā telefona lietošanas prasmes: «Ja kāda tantīte neprot aizsūtīt īsziņu - un tādu ir daudz! - iemācām. Tā jau ir - jo vecāks cilvēks kļūst, jo lēnāks dzīves ritējums. Bet mūsu senioriem jāiet laika garam līdzi, jāprot sazināties ar jauniešiem, strādāt ar datoru. Ziemā mūs gaida intensīvāks darbs.»
Lai vietā nāk jaunie
Madonietes ir lielas rokdarbnieces - zeķes, izdekorētas sveces, pašu izgatavotas kartītes top dāvināšanai pilsētas svētkos, saviem novadniekiem apaļajās jubilejās. «Cilvēki ir tik gandarīti!» saka Marija Puiše. «Tas notiek tik sirsnīgi! Tie, kas dzīvo vieni, pat apraudas, ka tikuši uzaicināti uz jubileju. Daudzus gadus to cilvēku neviens nav apsveicis, bet te tāda uzmanība,» stāsta Irēna Rozniece. Matīss Kalniņš piebilst: «Cilvēki pat atzīstas, ka savā mūžā tik daudz ziedu nav saņēmuši... Viņi staro.» Rita Dzene savukārt saka: «Tā laikam ir sūtība - otram labu dot. Un pašiem dzīvošana - caur to labo. Caur labo arī veselība turas. Pensionāriem vajag tikai piezvanīt, palūgt - viņi atsaucas, palīdz un atplaukst kā zieds! Viņi atsaucas uz vienkāršību un sirsnību.»
Īpaši aizkustinoša bijusi biedrības pārstāvju tikšanās ar Veru Singajevsku. «Viņai ir 90 gadu, bet tas izskats, runa, atmiņa! Un labestība! Mums visiem ir tik ilgi jādzīvo - ar tik skaidru prātu un labestību pret cilvēkiem! Pret visiem! Šādas tikšanās dod tādu impulsu! Tās aizdedzina, un tad jau šīs iedvesmojošās emocijas var nodot tālāk gan veciem, gan jauniem,» emocijas neslēpj Ritas kundze.
Madonas pensionāru biedrības pārstāvji ir gatavi smelties jaunu pieredzi un prāto, ko seniori varētu darīt ne tikai savu vienaudžu labā, bet arī lai novadā atgrieztos jaunieši. Šai ziņā vērtīga bijusi pieredzes apmaiņa ar Viļakas pensionāru biedrības pārstāvjiem.
Erita Padoma stāsta: «Man iepatikās šī ideja: savā dzimtajā vietā grib atgriezties strādāt students, bet viņam nav darba. Bet ir kāds pavecs onkulītis, kurš jau ir gados un strādā šajā amatā, taču viņš var studentam palikt par darbaudzinātāju! Varbūt tā var atgriezt jaunatni novados?! Tam vecajam cilvēkam var piedāvāt citu darbiņu, viņam tomēr ir pensija - tikai nedaudz jāatkāpjas no savas vietas, lai vietā nāk jaunā maiņa.» Madonieši ir gatavi paaudžu sadarbībai. «Jo viņi, jaunie, mūs pieņem.»
Tā ir kā skola
Erita Padoma priecājas, ka tieši pēdējā laikā seniori kļuvuši aktīvi. «Ļoti daudzi nāk! Jo īpaši jaunie seniori, kas nupat kļuvuši par pensionāriem. Pat no laukiem - no Praulienas, Kursas, Sarkaņiem. Vienmēr cilvēkiem jautāju - ko vēlas sagaidīt no mums kā organizācijas un ko paši tai var dot. Gribam organizēt pulciņus, lai cilvēki izrāda iniciatīvu, paši organizē, aizrauj pārējos. Gribam attīstīties!» apņēmību pauž Erita Padoma un piebilst: «Ja vien būtu lielākas telpas...»
Irēna Rozniece, savulaik bijusi ierēdne, pensijā devusies martā, uzreiz arī uzmeklējusi pensionāru biedrību: «Sastapu ļoti pretimnākošus cilvēkus. Esmu laimīga, te iestājusies. Jau visur esmu paguvusi piedalīties, man pat mājinieki saka: «Kādreiz mājās meklēji piekto stūri, tagad esi tik aizņemta!» Tagad man jau uz priekšu visas dienas saplānotas, tikai jādomā, kā to paspēt. Man patīk tā enerģija, ko te smeļos. Beidzot es baudu savu pensionāra dzīvi un esmu apmierināta.» Biedrībā daudzi savulaik strādājuši vadošos amatos. Kā teic Erita Padoma: «Te nevienam neļaujam nogrimt, paši priecājamies un ļaujam citiem priecāties.» Marija Puiše pensijā jau desmit gadus, savulaik meklējusi, kur sevi realizēt, un biedrībā atradusi - rokdarbos.
«Galvenais ir nesēdēt mājās, iet ļaudīs. Jo tas jau nav vecums. Vecums ir tad, kad tevis vairs nav,» uzskata Matīss Kalniņš. Mēs visi cits citam varam daudz iemācīt, uzskata madonieši.
«Reizēm pat neapzināmies, cik daudz savstarpēji mācāmies. Senioriem ir milzīga dzīves pieredze, te ir kolosāla skola! Savulaik, kad strādāju Augu aizsardzības dienestā, es arī mācījos pieredzi no audzētājiem, gāju skolā. Te ir tas pats, un es jūtos priecīgs,» atzīst Matīss Kalniņš.