Nenoliedzami, ka modelim 9 plus 21 jāpaliek - katram ar savām funkcijām un uzdevumiem. Vienlaikus ap katru pilsētu veidojas kāda aglomerācija vai ietekmes zona. Valstij būtu ļoti svarīgi vienoties, ka katram ir savi uzdevumi. Savi uzdevumi Rīgai, savi - lielajām pilsētām un savi uzdevumi šim 21 centram.
Latvijā patiesībā ir grūti novilkt robežu, kur sākas pilsēta un beidzas lauki. Diez vai Mārupe ar savu Rīgas ietekmi ir piederīga laukiem. Tāpat var atrast pilsētu ar lielu lauku teritoriju, kur dominē neveselīgs uzskats, ka «pilsēta visu noņem». Ir jāatrod mehānisms, kā varētu apiet tās robežas, kuras šobrīd ir iezīmējusi administratīvā reforma.
Viena no lielākajām problēmām Latvijas ilgtermiņa plānošanā ir tā, ka visas diskusijas drīz vien nonāk nākamā perioda «Eiropas naudas zvejošanas» kontekstā. Rodas ārkārtīgi neveselīga konkurence: ko, kurš un cik dabūs. Kur būs lauku attīstības nauda, bet kur sāksies pilsēta. Un, ja tas nonāk tiktāl, ka katra pašvaldība cīnās pati par sevi, tad ārkārtīgi cieš sadarbība. Un tas bieži noved pie neracionālas naudas izmantošanas.
Vai reģionālās attīstības finansēšanas modelim jātiek apstiprinātam valdības līmenī vai Saeimā?
Jā, it kā parādījās vēlēšanās, ka to var iestrādāt Nacionālajā attīstības plānā (NAP) un pilnīgi visu apstiprināt Saeimā. Tomēr - atļaušos izdarīt savus secinājumus - tas nebūs īsti iespējams, jo Nacionālais attīstības plāns tomēr runā par galvenajām prioritātēm, un valdībai tāpat būs jāpieliek punkts konkrētā finansējuma sadalē.
Kā tas ietekmē Latvijas sarunas par Kohēzijas fonda finansējumu, ka mums pašiem nacionālajā līmenī īsti nav skaidrības par tādām lietām kā reģionālās attīstības finansēšanas modelis?
Būtu labi, ja mums būtu Nacionālais attīstības plāns. Labi, ja līdz rudenim izdosies pirmais mēģinājums Nacionālajā attīstības plānā pievienot arī uzdevumus kopā ar finansējuma avotu. Šobrīd izskatās, ka šīs cerības nepiepildīsies. Tāpēc galvenais, ar ko mēs aizstāvam savu Kohēzijas fonda «aploksni», ir galvenās prioritātes. Un par tām mums nav jākaunas - tautsaimniecības attīstība, teritorijas atbalstoša politika. Ir parādījies vadmotīvs - ekonomiskais izrāviens.
Skaidrs, ka Latvijas nākotne ir uzņēmējdarbības aktivizācijā un darba vietās. Mūsu lielā problēma ir lielu, visaptverošu projektu trūkums, kurus mēs visi kopā aizstāvētu. Šodien mums ir liela diskusija, piemēram, par Rail Baltic projektu, kas ir igauņu virzīts projekts. Par sašķidrinātās gāzes termināli, izskatās, vienoties nevarēsim. Un tā varētu turpināt.
Latvijas valdībai vajadzētu iekļaut lielos projektus Nacionālajā attīstības plānā un cīnīties par tiem Briselē. Arī Latvijas Lielo pilsētu asociācija ir gatava iesaistīties šajā cīņā, un decembrī mēs plānojam vizīti Briselē. Ne tikai zemniekiem vajag braukt uz Briseli, bet arī Latvijas pilsētām ir jāiesaistās cīņā par savu Kohēzijas aploksni.
Vai Latvijas Lielo pilsētu savienībai nav domstarpību ar Latvijas Pašvaldību savienību jautājumos, kas skar reģionālās finansēšanas principus?
Lielos vilcienos - noteikti nē. Tomēr tā utopija - katram pa mazumiņam - tā filozofija traucē. Domāju, ka visiem vajag iesaistīties lielajā attīstības spēlē - katram ar saviem efektīvākajiem instrumentiem. Un atbalstam ir jābūt ļoti mērķtiecīgam. Mūsu lielajām pilsētām aizvien mazāk pretrunu ir ar lielajiem novadiem - Tukumu, Ogri vai pat Madonu. Jautājums Pašvaldību Savienībai ir par kopējo nostāju, jo sava pozīcija raksturīga palikušajiem mazajiem novadiem.
Latvijai ir visas iespējas, lai nākamais ES plānošanas periods būtu daudz efektīvāks nekā šis, ja paliek valsts uzstādījums - ekonomikas attīstība un atbilstoši tam veidojas reģionālā politika, liekot uzsvaru uz pilsētām kā attīstības centriem.
Vai Latvijas attīstības problēma nav tā, ka mūsu pašvaldības arī pēc reformas joprojām ir pārāk mazas?
Igaunijā ir vēl sīkākas pašvaldības, tomēr tad attīstības pasākumi netiek plānoti mazo pašvaldību līmenī. Lietuvā pašvaldības ir lielākas. Protams, ka šī problēma pastāv, un nedomāju, ka reforma ir pabeigta. Novadiem ir ar darbiem jāparāda, kurš ir spējīgs cilvēkiem kaut ko dot un kurš nav spējīgs neko dot. Tendence cilvēkiem pamest Latviju, lai dotos strādāt citur, nav mazinājusies. Lai cilvēki paliktu, viņiem ir jāsniedz līdzīgas iespējas šeit.
Publiskās investīcijas, valsts, pašvaldību, Eiropas nauda jebkurā gadījumā var būt tikai iedvesma, tikai daļa no attīstības, bet attīstību noteiks privātie investori. Būs uzņēmējdarbība - cilvēkiem būs darbs. Ne jau pašvaldība un ne jau valsts nodrošinās trūkstošās darbavietas.
Tomēr te ir zināma sinerģija: ja valsts vai pašvaldība attīsta lielu projektu, zināms optimisms parādās arī privātajā sektorā, kurš redz, ka konkrētajā vietā notiek attīstība.
Tieši tā. Bet visu Latviju vienmērīgi noklāt nevar. Un tad ir jautājums, uz kuru var gūt atbildi, pajautājot uzņēmējiem. Ģeogrāfija diezgan skaidri parāda, kur un kāda uzņēmējdarbība var notikt. Un, protams, ka pirmās atbildes ir Rīga un Pierīga, kur kāds vēlas attīstīt uzņēmumu. Pēc tam lielās pilsētas. Un diez vai kādu varēs iedabūt mazajā pašvaldībā. Dzīves realitāte dara savu. Un viena no lielākajām problēmām ir tāda, ka cilvēki ir savā veidā tikuši mānīti, sakot, ka būs attīstība tur, kur potenciāla attīstībai nav.
Ja mēs pasakām, ka ir 21 attīstības centri, tad tas varbūt tā arī varētu būt. Bet, ja mēs pateiksim, ka mums ir 76 uzņēmējdarbības attīstības centri un aicināsim tur nākt uzsākt uzņēmējdarbību, tad tā būs kārtējā utopija, kam nebūs ne naudas, ne iespēju.