Deviņdesmito gadu sākumā katra rajona robežās izveidotie lielie novadi neefektīvās pārvaldības dēļ Lietuvā atzīti par neveiksmīgiem. Tika sākta pat lielo novadu dalīšana mazākos, taču augsto finansiālo izmaksu dēļ šis process apstājās.
Steidz celt un remontēt
Lietuvas pierobežas Biržu novada (to gan Lietuvā joprojām sauc par rajonu) mērs Regimants Ramons tomēr ir lielu pašvaldību piekritējs. «Parēķiniet, cik viens pašvaldības darbinieks izmaksā lielā novadā un cik - mazā, un jums būs atbilde uz jautājumu - kāpēc?» Biržu novadā apvienoti septiņi pagasti un Biržu pilsēta, tajā ir 32,5 tūkstoši iedzīvotāju. Diena viesojās Papiles ciematā, kura centrā ir ap 200 iedzīvotāju, bet lauku teritorijā aptuveni 300. Tas ir tikai dažu desmitu kilometru attālumā no Latvijas robežas un ir ciešs jaunizveidotā Neretas novada kaimiņš. Tajā apvienojušies četri pagasti un pēc iedzīvotāju skaita ir astoņas reizes mazāks. Iebraucot Lietuvā, var secināt, ka ceļi pierobežā ir labāki un arī sakoptu lauku vairāk, taču, jau piestājot pirmajā ciemā, pārņem pamestības sajūta, jo apkārt padomju laikos celtas tukšas ēkas, vien dažas dzīvojamās mājas. Jāsaka gan, ka arī Latvijas pierobežas ciemati neatstāj labāku iespaidu. Taču Neretas novadā patlaban steidz likt lietā tā saucamo burkānu naudu - vienreizējo dotāciju par apvienošanos, atjaunojot un būvējot siltumtrases, ūdensvadus, skolas un pagastmājas, - bet Lietuvas pusē Latvijā ierastos vasaras perioda remontus un labiekārtošanas darbus nemana. Tikai Papiles ciemata skolai nesen atjaunots jumts un fasāde. R.Ramons atceras, ka, veidojot jaunos novadus, Lietuvas valdība pierobežas teritorijām solījusi papildu finansējumu attīstībai, taču viss tā arī palicis solījumu līmenī. Jāiztiek ar pašvaldības budžetu un to, ko novada mērs spēj piesaistīt, lobējot savu pašvaldību ministrijās un partijās.
Cilvēki aiziet no laukiem
Lietuvā novadi darbojas līdzīgi kā Latvijā, kur vēlētā lēmējvara un galvenā izpildinstitūcija atrodas novada centrā, bet katrā pagastā un mazajā pilsētiņā ir neliela pārvalde ar ieceltu vadītāju. Vietējais pārvaldnieks rūpējas, lai ceļi būtu kārtībā, lai būtu sakārtotas saimnieciskās lietas, pieņem iedzīvotāju sūdzības un iesniegumus, taču visa lemšana un naudas sadale notiek administratīvajā centrā. Pārvaldē ir arī sociālais darbinieks un kultūras darba organizators.
Darbdienas vidū Papiles ciema bibliotēkā Diena sastop vai visus vietējās pārvaldes pārstāvjus, kas sapulcējušies, lai kopīgi papusdienotu. Gandrīz visi darbinieki šurp brauc no Biržiem vai citām lielākām apdzīvotām vietām, jo konkursos uz šiem amatiem vietējie diemžēl nebija konkurētspējīgi. Sociālā darbiniece Diana Geršviene, kura ir viena no retajām vietējām, saka: «Izteiktās centru attīstības dēļ cilvēku aizplūšana no laukiem ir mūsu lielākā problēma. Bērnu trūkuma dēļ pirms septiņiem gadiem skolā slēdza vairākas klases un nu tā ir desmitgadīgā skola, satiksmes autobuss piestāj reti. Ir ciemati, kur tas nekursē vispār.» Bibliotekāre Jolita Baņiene piebilst, ka vienīgās darbvietas ir daži amati ciemata pārvaldē, skola un automašīnas stiklu izgatavošanas darbnīca. Līdzīga situācija esot visos novada lauku ciematos, jo lielāka attīstība vērojama tikai Biržos un pilsētas tuvumā.
Novadu neuztver kā savu
Līdzīgs liktenis gaidāms arī Neretas novadā, domā jaunievēlētais deputāts, Mazzalves pamatskolas direktors Aivars Miezītis, kurš par Lietuvā notikušo reformu ir informēts, taču kaimiņu pieredzi novada veidošanā un pārvaldīšanā nav pētījis, tāpēc grūti pateikt, cik lielā mērā var mācīties no kaimiņu kļūdām. «Likvidējot valsts un pašvaldības iestādes, skolas, uzņēmumus, darba būs arvien mazāk, cilvēki no šejienes aizies. Ne infrastruktūra, ne nodokļu politika nav sakātota tā, lai valsts un pašvaldība spētu ieinteresēt uzņēmumus pierobežas pagastos izvietot ražotnes. Vienīgā iespēja kaut ko paveikt ir dažādu Eiropas fondu līdzekļu piesaiste, jo ar pašu budžetu neko lielu šobrīd iesākt nevar,» saka A.Miezītis. Arī viņš ir lielāku novadu piekritējs, jo uzskata, ka, pagastiem apvienojoties ar bijušā rajona centra pilsētu, būtu vieglāk veidot pārvaldes institūcijas, kā arī piesaistīt profesionālus cilvēkus. Neretas novadā šīs institūcijas jāveido no jauna un galvenā problēma ir profesionālu kadru trūkums. Taču par to, ka kompaktajā un viegli pārredzamajā jaunajā teritorijā kādam varētu tikt mazāk, kā tas ir Lietuvā ar izteikti attīstītajiem novadu centriem un panīkušajām nomalēm, A.Miezītim bažu nav. «Domāju, ka spēsim vienmērīgi sadalīt līdzekļus visai novada teritorijai. Vienīgi iedzīvotāji vēl neuztver jauno veidojumu kā kaut ko kopīgu un ar bažām raugās uz kaimiņpagastu, kura dēļ, viņuprāt, savs pagasts tiks apdalīts.» Turpretī Lietuvas kolēģis no Biržiem uzskata, ka nauda jāiegulda tur, kur ir cilvēki, un nav jēgas asfaltēt ceļus un sūtīt satiksmes autobusu tur, kur ir četras mājas un seši skolēni. «Nu kādas ražotnes, ja nebūs, kas tajās strādā. Šādai vietai nav nekādas perspektīvas!» tāds ir R.Ramona viedoklis, kas gan krasi atšķiras no reformas īstenotāju Latvijā paustajam uzstādījumam par spēju nodrošināt labvēlīgus dzīves apstākļus visā novada teritorijā, arī lielajos novados.