Strādājošo iemaksas jāinvestē ar izdevīgiem peļņas procentiem līdz katra maksātāja pensijas pieprasīšanas brīdim. Atkarībā no darba stāža, no 30 līdz 40 gadiem šo iemaksu summa pieaugtu no divām līdz trijām reizēm. Ar šādu pieaugumu būtu pietiekami gan pensiju indeksācijai, gan mazo pensiju piemaksām. Šī pensiju likuma ilgtspēju nav iespējams nodrošināt divu iemeslu dēļ.
Pirmkārt, pārejas noteikumu 13. pants nosaka pensiju aprēķinu par periodu līdz 1996. gadam, kuram nav reālu kapitāla uzkrājumu. Var aprēķināt - lai saņemtu gada pensiju, jāveic sociālās apdrošināšanas maksājumi 2,5 gadus. Ja 1967. gadā, aizejot pensijā, izmanto jauno likumu, veicot lielas sociālās iemaksas par 1966. gadu, tad par visu darba stāžu pensija tiek aprēķināta pēc viena gada algas un iemaksām, kuras tiek izmaksātas pensijā nepilnu piecu mēnešu laikā. Bet izmaksas laiks, ja nemaldos, bija noteikts 17 gadiem. No kādiem līdzekļiem tiks maksāts 16,6 gadiem? Šie pārejas noteikumi darbojas joprojām, ka pensijas aprēķins par stāžu līdz 1966. gadam tiek veikts pēc vidējām iemaksām no 1966. līdz 1999. gadam, kas pilnīgi neatbilst faktiskām algām šim vai daļai šī perioda līdz 1995. gadam ieskaitot. Par šo netaisnību un indeksēšanu savu viedokli laikrakstā Diena (29.07.) izteicis sociālo tiesību eksperts Pēteris Leiškalns rakstā Pirms indeksēt, jānovērš netaisnība.
Otrkārt, padomju laikā aplokšņu algas nepastāvēja, visas sociālās iemaksas tika veiktas saskaņā ar pastāvošo likumdošanu. Bija noteiktas maksimālās pensijas 120-130 rubļu apmērā (ņemot vērā naudas funkciju kā vērtības mēru). Kur palika šie uzkrātie naudas līdzekļi? LPSR vai PSRS rīcībā. Un kāpēc, atdaloties Latvijai no PSRS, tie netika atdoti to īpašniekiem pensionāriem, kas sava darba mūža lielāko daļu strādājuši padomju valstī? Mainoties politiskajai iekārtai, nekādas materiālās vērtības netika iznīcinātas, tās pārgāja Latvijas un Krievijas rīcībā. Lietderīgi būtu uzklausīt atbildīgo komisiju un speciālistu viedokli par šo uzkrājumu atgūšanu, kas būtu ievērojams atbalsts pensiju sistēmas ilgtspējai.
Jāņem vērā, ka ne valsts, ne uzņēmēji, ne miljonāri nevar pastāvēt bez materiālo un intelektuālo vērtību ražotājiem. Sagraut valsts pensiju sistēmu nozīmētu izrādīt necieņu pret cilvēkiem, kas savu darba mūžu veltījuši valsts un tautas labklājībai! Nevajadzētu biedēt nākotnes pensionārus ar sistēmas sabrukšanu, bet rast risinājumu tās stabilitātei!
Mēs taču atrodamies Eiropas Savienībā, kas sniedz ievērojamu palīdzību valstīm aiz ES robežām. Būtu ļoti nepatīkami, ka vienā no ES dalībvalstīm pensionāri nonāktu trūcīgo personu statusā. 27 valstis var vienmēr apmainīties ar pieredzi ne tikai pensiju jautājumos.
Ar cieņu, Roberts Matisons