Latviešu teātra režisors Alvis Hermanis pirmdienas vakarā ar triumfāliem panākumiem debitēja prestižajā Zalcburgas festivālā. Kā notikuma aculiecinieks varu ziņot - atonālās mūzikas meistardarbs B. A. Cimmermaņa Die Soldaten/Armijnieki jeb Kareivji, jo man īsti nepatīk vāckrieviskie Zaldāti, kuru daļa XX gadsimta mūzikas pētnieku uzskata par «nozīmīgāko operu pēc Otrā pasaules kara», publikā izsauca nepārprotami pozitīvu reakciju - viss iesākās ar versmaini labvēlīgiem aplausiem, kuri pēc 10 minūtēm pārauga ritmiskās, grandiozās stāvovācijās. Manuprāt, notika teātros šad tad vērojamais laimīgais paradokss - tieši uzvedums, kopums, izrādes muzikālā, režisoriskā, aktieriskā un vizuālā meistarība un grandiozais mērogs lielākajai auditorijas daļai izsauca sajūsmu par mūziku/operu, kura kā atsevišķa «muzikāla vienība» šai publikai varētu pat aktīvi nepatikt. Bet tā gadās, un Cimmermaņa opuss, kas robežojas ar apokaliptisku teju četru simfonisko orķestru kopradītu muzikālu ārprātu, tādu kā grandiozu cilvēka nervu sistēmas sabrukuma ainu, ko režisors ietērpis vizuāli jaudīgos tēlos, izmantojot gan Felsenreitschule akustiski lieliskā amfiteātra un 40 metru platās skatuves klintīs kalto arku vidi, kopā ar muzikālo izrādes vadītāju Ingo Mecmaheru izvietojot mūziķus orķestra bedrē, abos skatuves sānos, bēniņos, - tas viss rada satriecošu stereoskopisku, pat kvadroskopisku efektu, kādu, starp citu, bija sapņojis komponists sešdesmitajos gados, kad opera tapa.
Bet izrādē gan ar solistu un ansambļa dalībnieku sastāvu (ap 50 cilvēku), gan ar foto/video instalācijām, Cirque du Soleil akrobāti un dejotāju virs skatuves tiek panākts spilgts skatāmais tēls. Tā ir polifona izrāde - simfonija, kurā elegantu statiku nomaina vizuāli kolāžu «uzbrukumi», scēniskā darbība organizēta precīzi, ne sekundi nerada mākslinieciskā haosa iespaidu. Kaut arī pats operas izrādes stāsts, bez šaubām, ir traģisks (bet par to sīkāk parīt - Kultūras Dienā, 24. augustā).
Otrām kārtām karsto ziņu tīkotāji jau «cepas» par to, ka Alvis Hermanis izrādi esot veltījis Pussy Riot apcietinājumā esošajām meitenēm. Precizēsim. Protams, izrādi iecerot, nekādu domu radošajai komandai šo operu kādam «veltīt» nav bijis prātā. Izrādi «veltīt» - manuprāt, nozīmē to gatavot ar domu par veltījuma objektu. A. Hermanis preses konferencē skaidri un gaiši formulēja, ka tagad «izrāde ir ieguvusi politisku kontekstu», un kā piemēru minēja Pussy Riot, kad brutāla «varas mašinērija iznīcina indivīdu sapņus un cerības».
Kareivji/Armijnieki ir vispārhumāns vēstījums par sievieti - cietēju, sava veida mūslaiku (izrādes darbība pārcelta uz Pirmā pasaules kara laiku, bet arī šis pārcēlums drīzāk ir ar mākslinieciski stilistisku nepieciešamību, ne jau kā atsauce konkrētām XX gadsimta pirmās divdesmitgades reālijām) Mariju Magdalēnu, krustā sisto grēkā kritušo. Kāds «politisks mesidžs» saskatāms Hermaņa preses konferencē izskanējušajā frāzē «My work is dedicated to support Pussy Riot girls» - katrs var spriest pēc savas «samaitātības pakāpes». Ir veltījumā politisks zemteksts vai nav tā. Operā Die Soldaten, ko 20. augustā izrādīja Zalcburgas pārpildītajā Felsenreitschule telpā, nekāda veltījuma nav. Toties izrādes finālā, jā - virs skatuves iedegas tulkošanas mašīnas lampiņu rinda ar saukli «Free Pussy Riot».
Tā jau notiek. Lētu politisku sensāciju kārajiem žurnālistiem vairāk interesē septiņi zirgi, kas atrodas uz skatuves, nevis tas, cik izcils ir Vīnes Filharmonijas orķestris un Marijas lomas tēlotājas solistes dievišķā vokālā meistarība. Jo profesionālo meistarību, arī režisora Hermaņa, nevar pārdot kā «karstu ziņu», toties Pussy Riot lietu - var. Arī pasaules mediji virsrakstos akcentē politisko Pussy Riot skandālu un Hermaņa paziņojumu Zalcburgā, nevis raksta, ka šīs operas iestudējums Hermaņa režijā mūzikas speciālistu aprindās jau ir nosaukts par Zalcburgas šī gada galveno muzikālo Notikumu. Taču kritikas izvērtējums jau ir nepārprotams - uzvarējusi ir operas izrāde un režijas māksla.