Šādu skati LJTI rīko kopš 2003. gada. Tās mērķis ir veicināt Latvijas teātra starptautisko popularitāti un aktīvāk iesaistīt Latvijas teātrus un teātra māksliniekus starptautiskajā apritē. Pēc skates virknē ārvalstu preses izdevumu un interneta portālu tiek publicēti Latvijas teātra apskati un ik gadu vismaz viena no skates programmā iekļautajām izrādēm tiek uzaicināta uz kādu starptautisku teātra festivālu. Skati jau otro reizi apmeklēja arī Starptautiskās Teātra kritiķu asociācijas priekšsēdētājs Juns Čeols Kims (Koreja) un vairāki teātra kritiķi no Polijas, Igaunijas, Krievijas un Nīderlandes. Uz skati ieradās arī divas Ūmeo - Eiropas kultūras galvaspilsētas 2014 - pārstāves, lai sāktu mūsu mākslinieku programmas izveidi 2014. gadā, kad Ūmeo būs Rīgas - Eiropas kultūras galvaspilsētas -partnerpilsēta.
Šogad skate notika Rīgā un Valmierā. Tās programmā bija iekļautas 12 izrādes - gan no repertuāra teātru - Jaunais Rīgas teātris, Latvijas Nacionālais teātris, Liepājas teātris un Valmieras teātris -, gan neatkarīgo teātru - Dirty Deal Teatro, Nomadi, United Intimacy - piedāvājuma. Programma veidota, par svarīgākajiem atlases kritērijiem pieņemot izrāžu novatorismu, kvalitāti un potenciālu ieinteresēt starptautisku auditoriju. Visplašāk skates programmā bija pārstāvēts Jaunais Rīgas teātris: trīs Alvja Hermaņa izrādes - Vectēvs, Melnais piens un Ziedonis un Visums -, Regnāra Vaivara Bračkas un Māras Ķimeles Jāņonkulis. Valmieras Drāmas teātrī viesi noskatījās Viestura Meikšāna izrādi Vīns un nezāles. Nacionālajā teātrī - Kirila Serebreņņikova iestudētās Mirušās dvēseles. Vēl programmā bija Mārtiņa Eihes un Kristas Burānes Liepājas teātrī iestudētā Kauja pie…, kas Rīgā notika pamatskolas Rīdze telpās. Neatkarīgie teātri skatē tika pārstāvēti ar Vladislava Nastavševa kamerizrādi Mitjas mīlestība (Dirty Deal Teatro), Mārtiņa Eihes un Kristas Burānes objektu teātri Vasaras sala (radošā apvienība Nomadi), Ineses Mičules lirisko izrādi ...stāsti man par... (LJTI) un Branko Potočana horeogrāfiju Mannersache (United Intimacy).
Romāns Dolžanskis, teātra kritiķis, festivāla NET (Jaunais Eiropas teātris) mākslinieciskais vadītājs, Krievija
Nevienam nav noslēpums, ka uz Latvijas izrāžu skati ārzemju viesi, pirmkārt, brauc Alvja Hermaņa un Jaunā Rīgas teātra (JRT) izrāžu dēļ, kurš daudzus gadu ir latviešu teātra galvenais zīmols un «lokomotīve». Interesanti, ka šogad Hermanis parādīja izrādes, kuras mazāk nekā viņa līdzšinējie darbi adresētas visai pasaulei, bet vairāk - savai zemei. Lai ārzemniekiem piedāvātu gan teātra poēzijā elpojošo Melno pienu, gan drosmīgo, pretrunīgo Vectēvu (jāpaklanās Vilim Daudziņam par pārsteidzoši smalko un gudro darbu), gan īpaši šķelmīgo, metafizisko Ziedoni un Visumu (vēlreiz jāpaklanās Kasparam Znotiņam), tomēr būtu jāizdod biezas komentāru brošūras, citādi šos darbus līdz galam neatminēt.
Tieši uz JRT latviešu triloģijas lokālā «hermētisma» pamanāmāki kļuva jauno režisoru iestudējumi. Katrā ziņā Mārtiņa Eihes un Vladislava Nastavševa vārdus mēs tagad atcerēsimies. Protams, ar studentiem iestudētās izrādes Kauja pie… un Mitjas mīlestība nav būvētas pēc kādas sistēmas vai gadiem veidotas metodoloģijas kā Hermanim, bet gan uz efektīgiem, oriģināliem paņēmieniem, no kuriem katrs ir vienreizīgs. Tajā pašā laikā vēlēšanās patstāvīgi fantazēt, iet savu ceļu, nepazust atzītu autoritāšu ēnā jau vien ir vērtīga, īpaši tādā mazā valstī kā Latvija. Vēl viens svarīgs iespaids - Mirušās dvēseles Nacionālajā teātrī. Tas pierāda - teātrim ir jāriskē, ir sakrāts pietiekami daudz spēka, tāpēc nevajag baidīties spēcīgas ietekmes no ārpuses, šajā gadījumā - no aktīvas un latviešu teātrim pēc stila neraksturīgas Kirila Serebreņņikova režijas. Līdzīga «athermetizācija» nāk par labu.
Lūle Epnere, Tartu Universitātes teātra pētniece, Igaunija
Diemžēl nevarēju Rīgā palikt uz visu skates laiku, tādēļ neredzēju dažas izrādes, kas apbūra manus igauņu kolēģus (piemēram, Vīns un nezāles un Mirušās dvēseles). Manā personīgajā programmā bija divas Hermaņa izrādes un divi jauno režisoru iestudējumi. Man radās priekšstats, ka jaunajos režisoros, kas bieži vien strādā ārpus oficiālajiem valsts teātriem, ir daudz entuziasma un tieksme pēc eksperimentiem, lai atjaunotu teātra valodu.
Man patika Kauja pie…, kas ar reālo skolas atmosfēru, aktieru un skatītāju fizisko satuvinājumu un «naturālo» spēles manieri radīja spēcīgu autentiskuma iespaidu. Esmu pārliecināta, ka šī izrāde uzrunās jauniešu auditoriju. Dažos gadījumos eksperimentālo līdzekļu izteiksme tika izsmelta pārāk ātri (Mitjas mīlestība, …stāsti man par…). Lai kā - jaunās režisoru paaudzes radošums latviešu teātra nākotnei liek izskatīties cerīgai.
Man ļoti patika Alvja Hermaņa iestudējumi Melnais piens un Ziedonis un Visums. Spēcīgi iespaido Hermaņa neatlaidīgais darbs pie nacionālajiem iestudējumiem un viņa izrāžu spēcīgā tēlainība. Šie iestudējumi man šķita ļoti poētiski, mazliet nostalģiski (īpaši Melnais piens - rekviēms govij un lauku dzīvei), taču reizē tie darbojas arī kā politiski izteikumi. Igauņiem Hermaņa iestudējumi stāsta par kaut ko ļoti tuvu, viņš runā arī mums. Pat ja Ziedonis Igaunijā nav pārāk zināms, tik un tā paralēles mūsu vēsturē un šodienas sociālajā dzīvē, kā arī universālās tēmas padara izrādi saprotamu un aizkustinošu. Mani valdzināja bagātā iztēle un, protams, spožais Kaspara Znotiņa aktierdarbs, kā arī viss ansamblis kopumā. Vētrainā publikas reakcija liecināja, ka Ziedonis ir kaut kas vairāk nekā tikai teātra notikums.