Ir divi dēli - Haralds (13) un Rūdolfs (11). Ar vīru gan ceļi pašķīrās un viņš nesen miris, bet pa šiem gadiem iegūti labi draugi, kas atturējuši atgriezties Igaunijā.
Margita studējusi Tallinas Mākslas institūtā, bet, kad Haraldam bijuši tikai seši mēneši, sākusi neklātienē studēt Latvijas Universitātē Pedagoģijas fakultātē mājturības un kultūras vēstures specialitātē.
Viņa uzaugusi Hījumā salā, kur joprojām valdot miers un stabilitāte, cieņā tautas tradīcijas. Tēva māte labi zīmējusi, bet vecāsmātes māsa jau no mazotnes viņai iemācījusi dažādus rokdarbus - adīt, tamborēt, šūt un izšūt. Māksliniece atzīstas, ka reizēm ilgojoties pēc dzimtās puses miera, bet, dzīvojot Rīgā, esot iemācījusies radīt ap sevi salu un neskriet līdzi tiem, kas mēģina izsist no līdzsvara, radīt haosu. Pirms gada kopā ar diviem domubiedriem atvērusi mākslas salonu Saules laiva, tas zināmā mērā nodrošinot iespēju būt neatkarīgai. Sadarbojas ar māksliniekiem, kuru darbi viņu uzrunā, īpaši pašai tuvā keramika.
No saviem tautiešiem Margita iesaka mācīties, kā igauņi prot pasniegt savu kultūru, kā ar to lepojas. Vai tā būtu informācija internetā vai starptautisks pasākums - vienmēr tiek uzsvērta arī katra reģiona savdabīgā etnogrāfija. Piemēram, Kihnu salā ikdienišķa parādība, ka cilvēki valkā tautastērpu un nav nekas neparasts, ja tautastērpā ģērbta sieviete brauc ar motociklu. Cieņā ir tautiskie raksti, krāsas. Tas ir dzīvesveids, nevis atsevišķu entuziastu iedibināta senā tradīcija.
Margita rāda krāšņas izšuvumu tehnikas grāmatas, tajās var smelties iedvesmu, kā izšūt dažādus daudzkrāsainus ziedu motīvus.
Arī Margitas darinātajos adījumos iestrādāti skaisti ziedi. «Speciāli neizvēlos dzijas vai audumus igauņu raksturīgajās krāsās, tas atkarīgs no noskaņojuma,» stāsta māksliniece. Iedvesmu gūst, ja ierauga ko skaistu un neparastu dabā, cilvēku sejās, arhitektūrā, bet grūtos brīžos spēku dod jūra, labi draugi. Kamēr runājam, salonā ienāk kāda sieviete un atzīstas, ka šeit iegriežas bieži, jo patīk mierīgā un krāsainā atmosfēra. Margita smaida un atbild, ka viņu savukārt jauniem darbiem iedvesmo šādi jauki cilvēki un labi vārdi.
Margita nenoliedz, ka igauņi uzreiz nav gatavi apkampt un samīļot, bet, ja kādu ielaiž savā sirdī, tad draudzība ir noturīga.
Jautāta, vai iemācīties latviešu valodu bijis sarežģīti, Margita izbrīnīta atbild: «Jocīgi ir neiemācīties valodu, ja visapkārt to dzirdi, jau pēc trim mēnešiem sapratu un sāku runāt, lai arī mana izruna joprojām ir ar akcentu.» Runājot ar Margitu, pirmais iespaids, ka viņa latviski vārdus izrunā dziedošāk. Ar dēliem runājot latviski, esot pietrūkusi pacietība mācīt igauniski.
«Es pretojos, kad citi saka, ka šeit ir slikti. Ja cilvēks pats ko dara, gatavs ieguldīt laiku, darbu, nepārtraukti mācīties un attīstīties, tad nepazudīs,» pārliecināta Margita.
Viņa nevar sūdzēties par pasūtījumu trūkumu. Veiksmes noslēpums, viņasprāt, ir vienkāršs - jādara tas, kas pašam patīk, nevis jācīnās pret savu gribu, tas nogurdina un nesagādā prieku ne sev, ne citiem.