Izdienas pensiju jautājums laiku pa laikam ticis aktualizēts jau kopš deviņdesmito gadu vidus, taču allaž nekavējoties sākusies ļoti skaļa un aktīva iesaistīto profesiju pārstāvju protestēšana, un visas diskusijas līdz ar to izbeigušās, vēl nemaz tā īsti nesākušās. Šobrīd rādās, ka iznākums varētu būt cits, jo neizskatās, ka labklājības ministre Ilze Viņķele (Vienotība) grasītos atkāpties no uzstādījuma šo jautājumu beidzot sakārtot. Un, lai gan vārds «reformas» Valda Dombrovska (Vienotība) valdības atsevišķu ministru brīžam visai haotiskās un nekonsekventās darbības dēļ nu jau palēnām sācis iegūt vairāk negatīvu nokrāsu, izdienas pensiju lieta patiešām izskatās pēc tādas, kurā reformas ir nepieciešamas - ir jāprecizē profesiju loks, kuras uz tām var pretendēt, un jāizveido vienota, stingra sistēma.
Ir skaidrs, ka ir virkne profesiju, kurās izdienas pensija ir vienkārši nepieciešama un arī nostrādājamo gadu slieksnis, lai dotos atpūtā, nebūtu aizskarams. Piemēram, izmeklētāja vai operatīvā darbinieka darbs izmaina cilvēka personību, šie ļaudis valsts labā riskē ar savu dzīvību un šādas priekšrocības noteikti ir pelnījuši. Tomēr tajās pašās tiesībsargājošajās iestādēs pavisam droši ir arī vesela rinda darbinieku, kuriem nekāda izdienas pensija nebūtu jāmaksā, - šo cilvēku ikdienā darītais darbs nekādā veidā neatšķiras no tā, ko par līdzīgu samaksu dara tūkstošiem citu cilvēku visā Latvijā, taču nekādus papildu labumus nesaņem. Turklāt sistēmas absurdumu spilgti demonstrē kāda mana apmēram pirms gada notikusi saruna ar augstu Valsts policijas amatpersonu. Daudz pieredzējušais likumsargs pilnā nopietnībā filozofēja par to, vai tuvākajos gados nepamest darbu policijā, lai varētu saņemt jau minēto izdienas pensiju un mierīgi nodarboties ar kaut ko citu. Faktiski tas nozīmē, ka izdienas pensijas dēļ viņš, esot spēka pilnbriedā, ir gatavs pamest darbu valsts labā, un tas noteikti nav tas, uz ko būtu jāiet.
Tāpat visai, labākajā gadījumā, dīvaina izskatās daudzu tā dēvēto kultūras darbinieku profesiju atrašanās izdienas pensiju saņēmēju sarakstā (un ironiskā kārtā tieši no viņiem pašlaik ir visskaļākā pretestība pret sistēmas sakārtošanu). Ir, protams, saprotams, ka uz izdienas pensiju var pretendēt baletdejotāji, pa kuriem viņu darbs sit nevis garīgi, kā policistu gadījumā, bet tīri fiziski. Un taisnība ir Aivaram Leimanim - diez vai mums ir vajadzīgas piecdesmitgadīgas baletdejotājas, kā tas ir Horvātijā, kur šādas izdienas pensiju aizsardzības profesijai nav. Taču ko šajā sarakstā dara, piemēram, leļļu teātra aktieri un virkne citu kultūras ļaužu? Kāpēc valstij izdienas pensija jāmaksā viņiem? Var jau būt, ka tam ir kāds nopietns iemesls, taču pat tādā gadījumā tas būtu jāizrunā.
Izdienas pensijas ir laba lieta, taču bez vienotas sistēmas tās zaudē savu jēgu. Un visu interesēs ir veikt kārtīgu revīziju un reizi par visām reizēm tikt skaidrībā, kurām profesijām tās ir jāsaglabā, bet kuras sarakstā atrodas pārpratuma pēc.