Jūlija rakstīja metafizisku grāmatu. Nekādā ziņā tā nebija ne ezoteriska, ne zīlnieces padomi ar Taro kārtīm, ne astroloģes horoskopiskās atklāsmes, kādas stirpām rindojas puspagrabos iekārtotajās parapsihologu grāmatnīciņās starp vēja zvārgulīšiem, smaržzālēm un miniatūrām «dziedējošajām» piramīdām.
Ja pietrūks vārdu, viņa savam tekstam pievienos piecas līnijas, kuras papildinātas ar slepeno sfēru notīm, bet tur, kur nelīdzēs pat mūzika, domas cerēja izteikt krāsainos zīmējumos. Rakstīdama viņa turēja par paraugu Bingenes Hildegardi, svēto, kura dzīvojusi gandrīz pirms tūkstoš gadiem un par kuras iemiesojumu, vēlīnu un tāpēc deformētu, viņa sevi iedomājusies iedvesmas acumirkļos.
Grāmatu viņa sevī juta kā klēpī briestošu augli, kā ķīniešu alķīmiķu aprakstīto Zelta mazuli, kuru dzemdēs nezin kad - pēc deviņiem mēnešiem vai deviņiem gadiem. Viņa neuzskatīja sevi par aizvien pieaugošā teksta autori, lai gan nebūtu varējusi apgalvot, ka domas, no kurām reizēm apstulbusi pati, saviļņojusies un sašausminājusies, diktējis Kāds no Augšas. Galu galā Jūlijas dzīvē uzradies šis tas svarīgāks par slāpēm mīlēt un būt mīlētai. Ilgi tas nevilkās. Bija uzradies Sargeņģelis.
Sargeņģelis bija viens no tiem, kurus viņa sauca par Dievišķajiem mīļākajiem. Jūlijas kartotēkā šo būtņu sarakstu aizsāka izdomātais bērnības rotaļu draugs, nezin kāpēc kristīts par Aladinu, kuru nekad neviens nebija redzējis, toties visi, sevišķi mamma un tētis, par viņu daudz dzirdējuši. Sarakstu pagarināja prinči baltā zirgā, kuri vēlāk mutantējuši par skaistuļiem indiāņu vadoņiem, brašajiem musketieriem, kinozvaigznēm un roka elkiem.
Pusaudzes gados izdomāti un izmisīgi nesasniedzamie mīļotie Jūlītei rūpēja nesalīdzināmi vairāk par līdzās klenderējošajiem apšaubāma vīriešu dzimuma subjektiem, piņņainiem un kompleksainiem līdzaudžiem. Ja viņu aicināja uz kinoteātri vai satikšanos, ja ķircināja, kārdinot ar pirmo skūpstu vai nevainības zaudēšanu, Jūlija ņēmās izlocīties - viņa apgalvoja, ka viņai jau esot sirdsdraugs, kuru ne par kādu cenu nevarot nodot.
Ar laiku tas kļuva par iesīkstējušu ieradumu. Katram reālajam vīrietim, kam piemita kaislīgi nodomi, Jūlija obligāti stādīja pretim neeksistējošu, viņas dzīvē neesošu vai nesasniedzamu indivīdu. Jaunajam partnerim ar mazohistisku ietiepību viņa mēdza atkārtot, ka nespēj aizmirst kādu patiesībā dzīvojošu vai gandrīz izgudrotu, kārtējam līgavainim čukstēja par bijušo, pašreizējam mīļākajam atgādināja zaudēto un, ikkatra apkampienos kusdama, ticēja, ka stipri ilgojas pēc cita.
Visiekārojamākie Jūlijai bija tie vīrieši, ar kuriem viņu saistīja jeb patiesībā nesaistīja attiecības, kuras var raksturot ar vārdiem, kas sākas ar nenovēršamo ne - negribi, nemīli, nedrīkst, neaizsniedzami, neiedomājami.
(Turpinājums 1. novembra numurā)