Aktieru artistiskā aizrautība un spēles forma uzpērk arī _Kāzās._ Veidots bez pretenciozitātes, iestudējums ir vienkāršs, asprātīgi skumjš, ar daudziem jaukiem, simpātiskiem atradumiem.
Kas lācītim vēderā?
Sagatavojieties gan, ka, tikko ienākuši pa teātra durvīm, nonāksiet nevis pasīvā skatītāja, bet dalībnieka un kāzu viesa statusā. Evitas Klimavičiusas Līgava lidinās pa gaiteni un uzgaidāmo zāli centimetru virs grīdas kā balts taurenis, no prieka apkrīt ap kaklu ienācējiem, sirsnīgi apsveicinās ar «sen neredzētiem brālēniem» un «krustmātēm». Vedējmāte (Dana Lāce) Merilinas parūkā un baltajā kleitā ￃﾠ la Sestdienas nakts drudzis un vedējs (Valdis Vanags) Preslija kostīmā ierauj rituālā bez sagatavošanās - pats nemani, kā esi jau sacerējis zīmītes ar apsveikuma tekstiem, dejojis ar sešiem partneriem, laimējis zeķes un uztraukumā nodomājis: nedod dievs, ka tādas atrakcijas turpināsies visu laiku... Bet nē, pēc šīs prelūdijas kāzas turpinās, tikai mēs tās turpmāk redzam no «virtuves puses», no aizkulisēm, atgriežoties ierastajās skatītāja un «lūriķa» lomās.
Aktieri ar savu vārdu, kā Baiba, Edgars, Dana, Evita, Valdis un Miķelis, izspēlē situācijas par diviem cilvēkiem, no kuriem vienmēr kāds mīl citu, to nepareizo, kurš nejūt pretmīlu. Asprātīgi un artistiski Baiba Geķe sarīko atvadu ceremoniju ar apdāvināšanu un atzīšanos jūtās vienaldzīgajam klaunam, tajā pašā laikā sirdīgi dresējot deju partneri Edgaru. Vedējtēvs Valdis bēdīgi noslēpj Danas atraidīto saderināšanās gredzenu... Sarūgtinājumi, vilšanās un cerības divu cilvēku mēģinājumos tuvoties mainās ar publicistiskākām epizodēm, ar klauna monologu publikai, kurā Mārtiņš skaidro, kāpēc leļļu teātra aktierim jāpamet iemīļotais darbs un jābrauc uz Londonu pelnīt naudu, un piedzērušā līgavaiņa sarunu ar rēcošo partijas biedru «buldozeru», kurā atklājas kāzu darījuma patiesais iemesls. Manā skatījumā šīs divas ainas izrādē gan tik labi neiegulst, publicistiskais paņēmiens ar didaktisko pieskaņu mazliet par tiešu un «griež ausīs». Bet interesanta un negaidīta ir kāzu nakts balle tikai ar kurpēm, Evitas un Mārtiņa ēnu spēle mežā, maldīšanās guļamrajonu kvartālā, kā mazos televizoriņos izgaismojot daudzos dzīvokļus ar tur skanošajām balsīm un bildēm (māksliniece Kristīne Vītola). Un paņēmiens, ka mūžam kaut kur ārpus redzamības loka pīpējošo un klātneesošo līgavaini nospēlē mazs brūns rotaļu lācītis, par kuru tikai kāzu naktī top skaidrs, kas tam vēderā.
Rotaļīgi vērojoši
Mainot spēles teātra paņēmienus ar leļļu un objektu teātra tehniku, gandrīz katrā ainā ienāk kāds jauns paņēmiens, bet organiski un bez sadomātības vai fragmentārisma iespaida, kā tad, kad materiāls ir pārdomāts, sastrādāts un padarīts par savu. Mazliet dullajai un sirreālajai kāzu atmosfērai negaidīti labi piestāv pat dueta Sandra elementāri absurdās dziesmas.
Ar visu rotaļīgo formu izrādei tomēr ir vērojoša, reflektējoša daba. Tā parāda kāzas kā notikumu, kurā sastopas pragmatiskais, stereotipiskais ar spontāno, negaidīto. Kāds merkantilajās aprēķina laulībās iemīlas pa īstam. Ne savā līgavainī. No plivināšanās iluzoriskas jūsmas augstumos aizdzīvo līdz atskurbinošai realitātei un domīgam finālam, kurā piedzimst «bērns» un ar lelles neizdibināmo seju klausās mūsu vieglprātīgi, nopietni un puspajokam kādreiz uzšņāptajos jaunās dzīves vēlējumos.