Ar otu par maz
Zīmēt, gleznot Reinim paticis jau bērnībā, mācījies Cēsu Mākslas skolā, pēc pamatskolas iestājies J. Rozentāla Mākslas skolā Rīgā. Lielu iespaidu uz viņu atstājuši scenogrāfijas studentu darbi izrādei Meistars un Margarita, kas izpelnījās atzinību arī Prāgas Scenogrāfijas kvadriennālē. Tas radījis vēlēšanos ne tikai strādāt ar otu, bet apgūt bagātīgākus izteiksmes veidus un izšķirties par labu scenogrāfijas studijām Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA).
«Rozīšos mācījos glezniecību, bet scenogrāfija ieinteresēja, kad sapratu, ka tā ir dzīva lieta - tāpat kā teātris, kā cilvēks - un reizē arī mirstīga. Glezniecība ir statiska, bet scenogrāfija tāda nav, tas šķita rosinošāk,» teic Reinis un skaidro, ka scenogrāfija ietver visas mākslas - gan glezniecību, gan tēlniecību, gan savā ziņā arhitektūru un mūziku. Šajā profesijā viņš darbojas trešo gadu, un esot grūti paredzēt, kas notiks pēc pieciem gadiem. Reinis atzīst, ka studiju laikā nav iespējams aptvert visas profesijas nianses un pieredze rodas tikai tiešā saskarē ar režisoru un aktieriem. «Ja nav vienotības ar režisoru, darbs ir apgrūtinošs vai lemts neveiksmei,» viņš secina.
Jaunie sadarbojas
Studējot LMA, pēc 3. kursa tika veicināta radošā sadarbība ar Kultūras akadēmijas topošajiem režisoriem. Reinim izveidojies labs kontakts ar Elmāru Seņkovu, ar kuru kopā tapušas jau vairākas izrādes. Reinim svarīgi, lai režisors nesniegtu autoritatīvas norādes, bet notiktu dialogs un kopīgi tiktu izrunāts, kāda izrāde iecerēta, nevis tikai pateikts, ka, piemēram, būs XIX gadsimts, galds, krēsli un skapis. «Par laimi, līdz šim esmu varējis radīt sava redzējuma telpu. Teātris ir butaforija, un, to apzinoties, var paveikt smalkas lietas. Piemēram, JRT izrādē Oblomovs ir labi izjusta proporcionalitāte, realitāte ir pavisam reāla, tomēr nav dzīve...»
Jau otro gadu notiek festivāls Patriarha rudens, kurā turpinās sadarbība starp topošajiem režisoriem un scenogrāfiem. Reiņaprāt, radošās darbības sākumā svarīgi sadarboties ar vienaudžiem, līdzīgas dzīves pieredzes režisoriem, lai sarunas un domas neraisītos ļoti atšķirīgos līmeņos. «Mūsu paaudzei jau ir izteikta selektīvā, īslaicīgā uzmanība, tāpēc nevaram lepoties, ka būtu daudz lasījuši. Tomēr veiksmīgu scenogrāfiju, izņemot retus gadījumus, nevar radīt, neizlasot dramaturģijas materiālu,» uzskata mākslinieks.
Pasaules būvniecība
Glezniecība ir individuāla māksla, bet scenogrāfam jārēķinās, ka teātris ir daudzu cilvēku kopdarbs. Pirmais dialogs notiek ar režisoru, un svarīgi, vai būs savstarpēja sapratne. Reinis uzsver, ka, sadarbojoties ar Elmāru Seņkovu, abi jūt brīžus, kad viens uz otru var paļauties. Reinis kā scenogrāfs labprāt strādā un strādātu dažādos teātros, jo tā būtu iespēja apgūt atšķirīgas spēles telpas. Režisors un LMA pasniedzējs Viktors Jansons uzsvēris, ka teātrim jāsākas jau pie ēkas durvīm, sagaidot skatītāju. Tā var būt kāda vizuāla detaļa pie sienas, kas zemapziņā jau uzrunā skatītāju un ievirza izrādes noskaņā. Reinis daudz guvis arī no pieredzējušā scenogrāfa un pasniedzēja Andra Freiberga.
Kad izlasīta luga, notikusi saruna ar režisoru, prātā sāk rasties idejas, pēc tam tiek zīmētas skices un no kartona veidots sākotnējais makets mērogā 1:20. Pēdējā mērogu salikšana - kur kas atradīsies - notiek pakāpeniski. Tā ir sava veida pasaules būvniecība, telpas organizēšana, bet to var mainīt aktieri, kas to apdzīvo, kostīmi, arī izmantotā skaņa u. tml., savu darbu izrādes tapšanā atklāj Reinis. Citādi esot noticis ar izrādi Heda, kas tika izrādīta Andrejsalā. Makets radies vēl pirms abu režisoru Elmāra Seņkova un Jurija Djakonova koncepcijas par izrādi.
No projekta uz projektu
Scenogrāfam jāizprot cilvēku psiholoģija, jābūt atvērtam pret apkārt notiekošo, jāprot saskatīt daudzas lietas. «Ikdienā jātur acis vaļā.» Scenogrāfi strādā arī muzejos, veido skatuves ietērpu pasākumiem, taču tas vairāk attiecināms uz dekoratora amatu. Reinis kā mākslinieks un ideju ģenerators piedalījies arī vizuālās digitālās ekspozīcijas izveidē Kinomuzejā. Kamēr profesijā neesi sevi apliecinājis, iztikai nopelnīt ir grūti. Ja nav piesaistes konkrētam teātrim, jāapzinās, ka atalgojums atkarīgs no izrāžu skaita un citiem projektiem, Reinis atklāj profesijas realitāti.
Maģistra darbā viņš izvēlējies tēmu, kurā scenogrāfiskajos risinājumos uzsvars ir uz skatītāju kā izrādes galveno pārdzīvotāju, līdzdarbojošos personu. Reinim mazā zāle šobrīd ir tuvāka, jo lielā zāle, viņaprāt, prasa lielāku pieredzi un meistarību, lai telpa emocionāli uzrunātu skatītāju arī visattālākajā rindā vai balkonā. Viņu pašu kā skatītāju visvairāk saista JRT ar savu laikmetīgumu, aktieru un režisoru, arī scenogrāfes Monikas Pormales darbu. Interesants šķiet Schaubuehne teātris Vācijā, scenogrāfs Klauss Grīnbergs, kurš veido vizuāli spēcīgas un pārdomātas izrādes Vācijā un Austrijā. «Viņš ir ļoti estētisks, smalki izjūt telpu un gaismu. Labprāt redzētu šīs izrādes klātienē,» saka Reinis. Nākotnē viņš vēlētos radīt scenogrāfiju kādai operas izrādei, kas, viņaprāt, ir augstā māksla, kurā valda mūzika.
Šajā profesijā noteikta dienas režīma nav, ir jāpiedalās mēģinājumos teātrī, jāseko, kā telpa tiek apdzīvota, kad ideju pārnes no maketa formā. Spīķeru neatkarīgajā teātrī Dirty Deal Teatro izrāžu dekorācijas montē paši un draugi, bet profesionālajos teātros scenogrāfa ideju realizē ražošanas ceha darbinieki, galdnieki, butafori, tiek aprēķināta tāme, kurā jāiekļaujas. Materiālu veidu un izmērus nosaka scenogrāfs, bet iegādi un aprēķinus veic tehniskais personāls. «Divas trīs izrādes gadā ideālā variantā būtu maksimālais, jo katras scenogrāfijas radīšana prasa lielu līdzpārdzīvojumu un paiet laiks, līdz vari iedzīvoties atkal citā dramaturģijas materiālā,» teic Reinis.