Laima Puntule dzimusi 1963. gadā, studējusi glezniecību Latvijas Mākslas akadēmijā. Iepriekšējo personālizstādi sauca Happy End, un tā notika 2009. gadā galerijā Māksla XO. Pirms «laimīgo beigu» izstādes bija piecu gadu pārtraukums aktīvā izstāžu darbībā, tāds kā bērna kopšanas atvaļinājums. Tagad bērns ir ne vien paaudzies, bet arī iebraucis ar trīsriteni vienā no gleznām. Tumsnējā nokasītā beznosaukuma glezna vairs nav ne abstrakta, ne tumsnēja, turklāt tikusi pie nosaukuma Skrejceļš. Kad māksliniecei saku, ka, manuprāt, šīs gleznas, salīdzinot ar to vecajām versijām, ir sievišķīgas, viņai tas ne pārāk patīk, jo izklausoties nenopietni. Tomēr neko nevar darīt, un, neraugoties uz visiem stereotipiem, ar ko sievišķība aplipusi, šai gadījumā tā ir pat ļoti nopietna.
Tomēr par visām kārtām pēc kārtas. Vecās «melnās» gleznas kā jauno vielisko un saturisko pamatu tālajā 1990. gadā precīzi raksturojusi Antra Kļaviņa: «Laimas gleznas ir nejaušības grūtā pieradināšana, ko pacietīgi veic neskaitāmi otas pieskārieni, sīki, lakoniski žesti - žesti, kas ir drīzāk impresīvi nekā ekspresīvi, drīzāk mērķtiecīgi nekā spontāni; rūpīgā tīklojumā tie veido komplicētu gleznas virsmu, neuzplijīgu, tomēr aktīvu faktūru, ko nosaka triepienu daudzslāņainība, eļļas krāsas spīdums (atspīdums) un sausās, gaismu absorbējošās pagleznojuma «pauzes».» Tagad no visa šī krāšņuma palikušas pāri tādas kā salas vai iežu atsegumu joslas. Manuprāt, iepriekšējo krāsu slāņu kasīšana arī uztverams kā žests un tam ir tikpat liela nozīme kā tēlainajam mūsdienu «uzslāņojumam». Tas taču nozīmē norakstīt, aizslaucīt vai vēl kā tamlīdzīgi izrēķināties ar savu paša pieredzi, gandrīz kā griezt matus vai dedzināt fotogrāfijas. Pēc tāda enerģētiska un fiziska pīlinga kā Mēness krāteros nolaižas izpletņlēcēji, ielido lidmašīna, iebrauc bērns ar trīsriteni un pat iepukst rozā sirds ar visiem izejošajiem asinsvadiem un secinājumiem. Proti, uz šīs planētas ir ne vien liecības par bijušajām dzīvības pirmformām, «kailuma un atklāsmes zonu», vēlēšanos apjaust «savas garīgās bezvielas definējumu vizuālā formā», kā savulaik par Laimas Puntules abstrakto periodu rakstījis Ivars Runkovskis, bet arī pati dzīvība. Figurāla un priekšmetiska, sparīga un smaidīga.
Apmēram tā arī saprotu sievišķību šīs izstādes sakarā, proti, kā noteiktību un konkrētību, robežas un pieturas punktus, kas bezgalīgi apcerīgo abstrakciju piezemē nevis smagnējā, bet stabilā nozīmē. Protams, tāpat kā daudzi jēdzieni, kas darbu rakstura un iespaida dēļ jālieto tekstos par mākslu, sievišķība ir strīdīga un bieži saistīta uzreiz ar tādiem ne vienmēr pietiekami izprastiem bubuļiem kā, piemēram, feminisms. Varu vien secināt, ka jēdzieni ilgojas pēc atjaunojoša pīlinga tāpat kā laikam jau dažas gleznas. Iedvesmojoši un stiprinoši!