Situācija ir fantastiska. Ir sajūta, ka atlaist vajadzētu, bet tad, kad atlaišanas jēga ir iekšējā monologā vai dialogā jāformulē, tad tas kļūst grūtāk. Tādēļ, manuprāt, dalības līmenis varētu būt visai zems. Tās cerības, iespējams, saistītas ar zināma revanša gaidām. Jo neviena Saeima, cik atceros - ja nu vienīgi pati pirmā pēc valstiskuma atjaunošanas, un tad līdz t. s. pensionāru nemieriem Birkava valdības laikā - nav vērtēta pozitīvi. Pašreizējā Saeima ne ar ko neatšķiras no iepriekšējām. Un tas revanšisms ir saistīts ar sajūtu, kas arvien parādās neilgi pēc vēlēšanām, - ka tie manējie dabūja par maz balsu.
Tātad konkrētu partiju atbalstītāji referendumu varētu uztvert kā iespēju palielināt savas partijas svaru. Bet kur te jaunās ēras elements - ja partijas pašas saka, ka programmas un kandidātu sarakstus mainīs minimāli?
Esmu bieži ironiski izteicies par to, kā strādāja kopā Vienotība un ZZS, tomēr kopumā tā mašīna bija iestrādājusies un nevar teikt, ka valdība strādāja neefektīvi. Politiskajās aprindās to visi it kā saprot, tikai baidās skaļi teikt. Norādot, ka programmas un kandidāti nemainīsies, partijas dod zīmi Zatleram, ka nekādu milzīgu pavērsienu nebūs.
Kas ir tas jaunais pavērsiens, uz ko cilvēki cer? Vienlaikus pasakot «nē» šai Saeimai...
Kā tur bija... «Prezidents ar savu lēmumu ir devis pilsoņiem iespēju.» Tā teikt, nobumbulēsiet, paši būsiet vainīgi. Fantastiski bezatbildīga nostāja, bet tajā ir kaut kas šarmants.
Bet kas ir šī «dotā iespēja»?
Nobalsojiet par «pareizajiem». Par ko nedrīkst balsot, ir pateikts - par oligarhu partijām. Atliek saprast, par ko jābalso. Vienotībai ir pateikts tāds kluss «paldies», Nacionālajai apvienībai un Saskaņas centram faktiski nav pateikts nekas. Tātad atliek - balsojiet par mani, Zatleru.
Vai atbalsts Saeimas atlaišanai ir atbalsts Zatleram?
Nē. Saeimas atlaišana ir izdevīga Nacionālajai apvienībai kā iespēja mobilizēt tos savus atbalstītājus, kurus viņiem izdevies piesaistīt caur valodas jautājuma iniciatīvu. Tajā pašā laikā «nacionāļiem», ņemot vērā Zatlera mājienus par iespējamo sadarbību ar Saskaņu, Zatlers nebūt nav mīlulis.
Medijos parādās viedokļi, kas ir piesardzīgi par Saeimas atlaišanas jēgu, dažkārt tos pauž nevis «oligarhiem», bet Vienotībai simpatizējoši cilvēki. Piemēram, Baiba Strautmane, kuru kaut kā grūti uzskatīt par «oligarhu» cilvēku... Tas «par» nometnei neko nenozīmē?
Publika tad saka:ejiet paši politikā un iztīriet to! Vajadzība pēc izrādes ir lielāka nekā vajadzība pēc racionālas analīzes. Esam politikas vērotāji no malas, un, ja šajā procesā mums ir iespēja dažas reizes politiķiem iebikstīt, tas var dot dažus patīkamus mirkļus... Kā viņi nervozēs un klanīsies priekšvēlēšanu laikā...
Ko ejam atlaist? Kādēļ cilvēki grib šo Saeimu padzīt? Tie daži balsojumi? Jo nav taču tā, ka būtu, teiksim, nograuts lats...
... vai nespēja sastādīt valdību, vai sabojātas attiecības ar aizdevējiem. Nu jā, nopietnu kļūdu nav. Ja godīgi, es nezinu. Es zinu, ka grupa, ko varētu saukt par politisko eliti, ir ļoti atrauta no sabiedrības, ka sabiedrība pret eliti izturas ar neslēptām aizdomām. Un tagad iedomājies: kāds no iekšpuses, pašas elites radīts cilvēks, sāk to sistēmu spridzināt no iekšpuses. Interesanti taču! Kā eksperimentā. Un - pat ja nav racionālu iemeslu Saeimas atlaišanai, kādēļ gan kādam iet un šo eliti aizstāvēt? Kā vārdā? Mēs taču zinām, ka politiķi visi zog!
Tiešām zinām?
Palasi interneta komentārus - tur būs tūkstošiem pierādījumu. Ja vēl netici, aizej parunājies ar kaimiņu... Ja nopietni, tad skaidrs, ka šis balsojums ir spontāns un emocionāls.
Labi, ar šādu visai īpatnu motivāciju mēs atlaižam šo Saeimu. Un tālāk? Tikpat spontāni un emocionāli pēc kāda laika dosimies atlaist nākamo?
Ja skatās divdesmit gadu perspektīvā, mēs tomēr evolucionējam. Ja ņem pēdējos piecus septiņus gadus, tad var likties, ka ir pilnīgs ārprāts, bet kopumā evolucionējam. Proti, mēs redzam, ka cilvēki ir iemācījušies izdzīvot, nevis būt tikai pasīva skatītāja lomā. Protams, nekā laba no valsts viedokļa jau tur nav, bet mēs esam attīstījuši šos divus izdzīvošanas mehānismus - aizbraukšanu un dažādās alternatīvās ekonomikas (pelēkās, puspelēkās utt.). Ja skatāmies riskantākās jomas, piemēram, etnisko - par laimi, nekas briesmīgs nav noticis. Reformas izglītībā - es domāju par cittautiešiem - ir notikušas veiksmīgāk, nekā varēja iedomāties, ņemot vērā brīžiem idiotiskās, provokatīvās darbības no abām pusēm. Mēs varam daudz lamāt rietumu dzīvesveidu, tomēr mēs esam tam tuvinājušies. Cita lieta, ka es diezgan skeptiski vērtēju saukli par masveida partijām, par jaunajiem politikā, ja ar to saprot tieši gados jaunus cilvēkus, kuri, lūk, neesot tik samaitāti. Jo viņiem jau tāpat ir jāizmanto tie paši lifti uz varu, ko izbūvējušas sliktās, korumpētās partijas. Līdz ar to tajos liftos jau a apriori kāpj čaļi, kuri var uzbraukt vēl piecus stāvus augstāk un nenosarkstot...
Interesantais ir cits. Atšķirībā no daudz piesauktā svārsta «labējie» - «kreisie», kas vērojams Rietumu politikā, mums ir svārsts «godīgums» - «kompetence, pragmatisms». Un tā tas svārsts kustas jau piecpadsmit gadu. Bet tagad tas ritmiņš ir nojucis, un grūti saprast, kas būs...