Iet ciemos ar savu groziņu - tas, manuprāt, ir labi vairāku iemeslu pēc. Pirmkārt, tas ļauj uzrīkot viesības vai ballīti arī tad, ja krīzes laiks tavu maciņu ir krietni saplacinājis. Otrkārt, šādi ēšana tiek mazliet atbīdīta otrajā plānā, atbrīvojot vairāk vietas citām atrakcijām. Tad tavi galvenie iespaidi par ciemošanos vai viesu uzņemšanu daudz mazāk ir «kā es pārēdos», bet vairāk, piemēram, «kā es pārsmējos mēmajā šovā, ko spēlējām!». Tāds pats efekts, man šķiet, ir arī tad, ja ēdienu galds ir bufete, - viesības kļūst «kustīgākas» un tāpēc arī lustīgākas. Tematiskā baļļukā ar dejām, dziesmām, spēlēm un priekšnesumiem pie galda nav laika un arī gribēšanas sēdēt.
Un tomēr. Pat ja man dažreiz kļūst žēl mūsu mammu, kas uz lielākiem svētkiem, mūs ciemos gaidīdamas, saskaņā ar noturīgām tradīcijām šmorē aizgūtnēm, bet beigās visu sašmorēto iespējams noēst tikai nedēļas, ne viena svētku vakara laikā, ar kaut ko tādu man reizēm gribas nodarboties arī pašai. Gribas to galdu un sasēšanos ap to, gribas to pašgatavoto silto ēdienu un to svētku sajūtu, kas jau bērnībā jocīgā kārtā ļoti spilgta šķita tieši tajā brīdī, kad viesi jau aizgājuši, bet galds vēl uzklāts, mūzika skan, un tu ķeries pie trauku kalna mazgāšanas.
To galdu gribas arī tāpēc, ka mēs, man liekas, ciemos ejam daudz retāk nekā mūsu vecāki. Ir daudz darbu un darīšanu, katram sava dzīve, savas problēmas, savs kūtrums...
Varbūt nav tik traki. Ja balles rīkojam, tad, šķiet, atļaujamies tam pieiet radošāk. Jo galvenais ciemošanās procesā taču galu galā nav ēšana, pat ja tā ir zināms stūrakmens.