«Domāju, ka Latvijā vajag īsāku brīvlaiku vasarā un garāku atpūtu gada laikā. Es ieteiktu divu nedēļu brīvlaiku rudenī, ziemā un pavasarī un sešas nedēļas vasarā. Kopā tas būtu par vienu mēnesi īsāks vaļošanās laiks nekā pašlaik.
Tas būtu labi un lietderīgi arī no mācību viedokļa. Apgūstot programmas, kādas tās ir pašlaik, darāmā pietiktu mēnesim un vēl - vingrināties, atkārtot, nostiprināt. Vairāk laika būtu arī dažādākām metodēm - grupu darbiem, projektiem, mācību ekskursijām.
No tā, ko esmu redzējusi citās valstīs - Amerikā, Spānijā, Anglijā -, varu teikt, ka ideāli, ja bērni visus mājasdarbus padarītu skolā. Lai mājai paliek nelieli praktiski uzdevumi - sameklēt dārzā kādu augu, novērot, papētīt, intervēt. Pretējā gadījumā tā ir teju vai divkārša mācību slodze - skolā un mājās, turklāt tā grāmatu un burtnīcu staipīšana,» teic skolotāja.
Par to, ka vasarā būtu grūti mācīties, jo zāle zaļa un saule silta, Edīte pasmejas. «Rudenī lapas par košu, ziemā par aukstu un pavasarī par skaistu - par laikapstākļiem allaž var sūkstīties! Vasarā taču varētu izmēģināt citas pasaules izzināšanas formas un iekļaut tās dzīves daļā, ko sauc par skološanos!»
Edīte audzina 11. klasi - nu jau divpadsmitos. Viņas skolnieks Ingus, jautāts par garāku mācību gadu, teic, ka būtu dusmīgs. Lelde no 6. klases ir vēl radikālāka, viņa to nevarētu izturēt! «Latvijā vasara ir gluži vai sinonīms brīvlaikam. Tomēr tas nenozīmē, ka šo pieņēmumu nevar mainīt,» teic Edīte.