«Pusaudža gados gāju skolā Liepājā, tur bija obligātās peldēšanas stundas. Tās visiem skolēniem šķita ļaunākais murgs un lielākais bieds. Iesnas, aizmirsts dvielis vai peldbikses, vecāku zīmes un vienkārši bastošana bija mūsu aizsarglīdzekļi. Viens no nepatikas iemesliem bija hlora smaka. Šķiet, šīs stundas par labu manai peldētprasmei nenāca, jo pārliecību par saviem spēkiem neieguvu,» stāsta Ilmars.
Slīcis viņš nekad neesot, tomēr vienu bīstamu situāciju atceras. «Liepājā ar brāli, par mani trīs gadus vecāku, bijām pasākuši iet uz jūru peldēt, kaut drīzāk mūsu nodarbi varēja nosaukt par lēkāšanu pa viļņiem. Man tolaik varēja būt desmit gadu. Parasti palikām uz otrā sēkļa, bet todien sadomājām aiziet tālāk. Uz trešā sēkļa viļņi vēl lielāki - laikam tāds bija vilinājums. Starp sēkļiem ūdens jau bija tuvu tam, ko sauc «pāri galvai», tomēr kaut kā uz pirkstu galiem aizlēkājām. Izdauzījāmies, bet, kad bija jāatgriežas krastā, mani pārņēma paniskas bailes. Likās, ka ūdens kļuvis dziļāks, viļņi bīstamāki. Brālis pierunāja turēties viņam pie pleciem. Tā tikām līdz krastam,» Ilmārs stāsta un piebilst, ka nezina, kā viss būtu beidzies, ja uz tā trešā sēkļa būtu bijis viens.
Tagad jau daudzas vasaras Ilmārs kopā ar ģimeni dzīvo pie Daugavas. «Man patīk, ka tuvumā ir ūdens, taču peldēt eju tikai karstā laikā un pēc sportošanas, citreiz kompānijā ar saviem bērniem. Esmu piesardzīgs, jo apzinos, ka sevišķi labi nepeldu. Man pat ir savi principi. Pirms dodos ūdenī, veicu kaut ko līdzīgu automašīnas pārbaudei - kā ar riepām, benzīnu, vai visas sistēmas strādā; kaut ko tādu iekšēji pārbaudu pats sev. Parasti peldu vienā vietā, tāpēc aptuveni zinu, cik tālu drīkstu laisties. Svešā vietā peldu tik tālu, lai varētu ar kājām aizsniegt dibenu.»
Ilmārs teic, ka viņam būtiska šķiet drošības sajūta, jo bailes paralizē. «Iespējams, būtu labāk, ja peldētprasmi un pārliecību par savām spējām peldēšanā būtu ieguvis bērnībā. Tagad - kā ir, tā ir. Jaunsudrabiņš esot teicis: kā es protu, tā es maunu. Es maunu tik, cik jūtos drošs.»