Vismaz man tā liekas. Galvenais jau ir, kā uz to skatās. Es gan no ziemas riepas labprāt atbrīvotos, vismaz nomainītu to pret vasaras riepu, gluži kā automašīnai, taču nomaiņa neiet tik gludi. Lai arī ne no viena apģērba gabala vēl nav nācies šķirties tā saraušanās dēļ, džinsu rāvējslēdzējs tomēr nostājas savā vietā ar grūtībām. Pēdējais laiks kaut ko darīt.
Punkts pirmais. Atteikties no mīkstas un siltas smalkmaizītes pie kafijas. Visgrūtāk to izdarīt tad, kad darba darīšanās atbraucu uz Daugavpili, - pāris kvartālu no autoostas atrodas kafejnīca ar mīlīgu nosaukumu, kur maizītes cep turpat uz vietas, izplatot apkārt debešķīgu smaržu, kam garām paiet nav iespējams. Nez kāpēc pēdējā laikā šķiet, ka maizītes tur vairs nav tik svaigas un garšīgas. Varbūt vainas apziņa traucē tās izbaudīt?
Punkts otrais. Vingrošana un kustības. Mana darbavieta atrodas divu soļu attālumā no gultas, tāpēc došanās uz darbu kājām raitā solī nesanāk, tāpat kā rāpošana pa grīdu uz vannas istabu pēc Ziņģītes metodes, kuru nez kāpēc nevarēja saprast mans kaķis. Speciāli doties agrā rīta pastaigā pa pilsētu kaut kas traucē. Varbūt slinkums? Vienīgais, ko cenšos darīt, - pēc iespējas neizmantoju sabiedriskā transporta pakalpojumus. Ikdienas aktivitātes ir kāpšana uz dzīvokli piektajā stāvā, parasti nesot līdzi arī kādu pamatīgu hanteli - Maxima maisu ar pārtiku ģimenei. Par to, ka ilgstoša sēdēšana pie datora arī rada darba traumas, nez kāpēc nekur netiek runāts, taču vairākas šādas traumas jau esmu ieguvusi. Darba radīto stresu parasti apēdu, jo citādi tas slikti iedarbojas uz apkārtējiem. Ja man jāizšķiras - badošanās radītas galvassāpes un nespēja koncentrēties darbam vai papildu kafijas krūze, prioritāte vienmēr būs pēdējai. Arī pēc 23.00 vakarā.
Vienīgais, ar ko sevi mierinu, - drīz būs vasara. Dārzu stādot un ravējot, varēs izrāpoties uz nebēdu. Tikai negalvoju, ka pēc spinātu un salātu lapu graušanas man nesagribēsies uzkost mazītiņu speķa šķēlīti. Vēl notievēšanai labi palīdz iemīlēšanās. Bet tā jau ir citas slejas tēma!