Kaut grēks runāt minora skaņās, jo mums līdzās ir bērnu un mazbērnu jaunība, tomēr prieks apkampjas ar skumjām, un sirdī skan daudz dažādu stīgu.
Tagad trūcīgie un maznodrošinātie pensionāri dzīvo kā žagata uz zedeņu žoga, jo naudas tik, cik krupim spalvu. Tieši nauda, precīzāk, tās daudzums, nosaka dzīves kvalitāti, un trūkums neprot klusēt. Vērmeļu sarkanās zvaigznes paaudze ar savu taisnību vēl arvien stāv kā ar apkaunojošu preci un ar varasvīriem runā kā ar atbalsi.
Sabiedrības domu akrobāti grib, lai dāvanlaši būtu delikāti, smalkjūtīgi un klusētu tajā laikā, kad pensionāru problēmas plivinās politiķu ērkšķos, kur joprojām nevar atrast to galīgu atrisinājumu gluži kā papardes ziedu. Indeksācijas daži smiekla eiro tikai izdaiļo politisko fasādi, nevis jūtami uzlabo pensionāru eksistenci. Trūcīgo prasības valdībai gluži kā bite uz nātres. Kura vairāk dzeļ otrai?
Plikadīdas uz kuprainas muguras velk melnu likteni, jo māja ar debesīm apjumta, ar zemi pazolēta un ar vēju nožogota. Ilgtermiņā atkritumu tvertņu pārraugiem naktspatversmes nav izeja, jo tur katra nakts kā svece lietū - dzīves vārti ātrāk sakalst un izkrīt.
Tautai, kas nesaudzē sirmgalvjus, neciena pusmūža ļaudis, nav nākotnes - tā pati sev atņem atmiņu. Visi vecīši - gan pansionātos iemitinātie, gan radinieku aprūpētie - ir sabiedrības dārgums.
Valdībai tas jāņem vērā, pilnveidojot sociālās aprūpes sistēmu, lai vecļaudis pazemīgi nedeldētu attiecīgo iestāžu sliekšņus un negaidītu satrunējošo baļķu kuplu ziedēšanu. Iespēju garaiņi mutuļo un, deleģējot «cilvēcības krājumu» nākotnei, jebkurā bezdibenī var atrast taciņu uz visaugstāko virsotni.
Uz diezgan vienkāršo jautājumu - kā klājas? - ievērojamas vēsturiskās personības un mitoloģijas personāži varētu atbildēt ļoti dažādi.*
Prometejs: «Allaž kaut kas gremzd.» Ikars: «Vienās driskās.» Aristotelis: «Jūtos formā.» Homērs: «Gar acīm metas tumšs.» Platons: «Ideāli.» Pilāts: «Roka roku mazgā.» Noass: «Darbu - grēku plūdi.» Bēthovens: «Kā jūs sacījāt?» Kants: «Dzīve sasniegusi kritisko punktu.» Nīče: «Paldies, labāk vairs nevar būt.» Pikaso: «Periodiem, periodiem...» Madāma Kirī: «Es patiesi visa staroju.» Agata Kristi: «Uzminiet!» Freids: «Vispirms jūs man pasakiet.» Drakula: «Kaut tikai cīpslā...» Einšteins: «Kādā sakarībā?» Ļeņins: «Bet ko pavēlēsiet darīt?» Mitridats: «Pie visa pierod.» Šeimans: «Ja parakņājas, tad nav slikti.» Bellini: «Viss ir normāli.» Pirandello: «Kā nu kuram...» Zahers-Mazohs: «Paldies Dievam, slikti.» Marķīzs de Sads: «Manuprāt, lieliski.» Kamī: «Viscaur mēris.» Laruss: «Īsi sakot, diezgan slikti.» Livingstons: «Jūtos nedaudz nomākts.» Dikenss: «Mēs pārdzīvojam grūtus laikus, bet man ir lielas cerības.» Leonardo da Vinči atbildes vietā mīklaini smaida...
Kā šodien uz minēto jautājumu aptaujā atbildētu seniori Latvijā? Kura dižgara atbilde ir vispopulārākā mūsu sabiedrībā un kura visvairāk atbilst pensionāru viedoklim?
* Informācijas avots «Kijevskije vedomost»i (30.06.1993.)