Ilga atļaujas realizēt sapņus, ko citas kundzes (un arī dažs kungs) viņas vecumā jau uztver ar bažām un aizdomām. Arī tādus, kas prasa gribasspēku. Bet arī tos, kas piepildāmi vienīgi ar vēlmi uzdrīkstēties atklāt sevī ko jaunu. «Kad tad, ja ne tagad?!» teic Ilga Polinska, Rīgas pašvaldības policijas darbiniece.
Lai bērni to nezinātu
Ilgai bērnībā labi padevies sports. Savulaik gribējusi mācīties Cēsu sporta skolā, taču ģimene bijusi nabadzīga. «Māte teica: tu nevari pilsētas skolā iet vecajās drēbītēs, ko tante pāršuj... Tāpēc pašai bija jāiet pelnīt sev naudiņu. Tā es tiku uz Rīgu, pie mammas māsas, kura strādāja Radiorūpnīcā. Arī es aizgāju strādāt uz Radiorūpnīcu un paralēli mācījos vakara maiņu vidusskolā,» atminas Ilga. Viņas sapnis bija saistīts ar jurisprudenci, taču ne tik labo angļu valodas zināšanu dēļ augstskolā nav tikusi. «Nebija arī neviena, kas pastumj,» atzīst Ilga un piebilst -tikai tagad, jau cienījamos gados, profesionālajā ziņā nonākusi tur, kur vajadzējis būt.
Ilga apprecējusies, piedzimis dēls, Radiorūpnīcā solījuši piešķirt dzīvokli, bet nepiešķīruši. «Esmu uzņēmīga, teicu - vienalga, kur iešu strādāt, bet dabūšu, kur bērnam dzīvot. Strādāju namu pārvaldē, biju sētniece, kasiere, grāmatvede, līdz dabūju dienesta dzīvokli.» Dzimuši pārējie bērni. Ilgas ģimene pieņēmusi arī veco, slimo audžutēvu - divās istabās septiņi cilvēki... «Beigās izcīnīju sev četristabu dzīvokli. Visu laiku esmu strādājusi vairākos darbos, pat neatceros, ka man būtu bijis tikai viens darbs. Tas bija līdz kaulam ieēdies, ka skolā, klasē biju tā nabadzīgākā, vissliktāk apģērbtā, tāpēc no ādas līdu laukā, lai mani bērni nekad nezinātu, kā tas ir. Lai būtu apģērbti, paēduši un iegūtu labu izglītību,» atzīst Ilga. «Lai dzīvē ietu kā iedams, galva vienmēr jātur augšā. Kad prāts skumīgs, noraudi spilvenā un atkal uz priekšu. Jo citas iespējas nav.»
Vēl dullības gribas
Ilgai Polinskai gandarījums, ka, būdama viena no vecākajām darbiniecēm pašvaldības policijā, fiziskās izturības ziņā ir līdzvērtīga gados jaunākiem kolēģiem. Divpadsmit stundu dežūras ir pamatīga slodze. Jākārto arī fiziskās izturības normas - kross jāskrien, atspoles skrējiens, atspiešanās... «Presīte - tā man labi padodas. Jāiet uz pašaizsardzības, speclīdzekļu pielietošanas, šaušanas nodarbībām.» Rūdījums Ilgai no bērna kājas, kad uz skolu bija jāiet sešus kilometrus kājām - ziemā ar slēpēm. Spēlējusi arī galda tenisu, bet Radiorūpnīcas laikos ar laivām izbraukusi bijušās Padomju Savienības kalnu upes Altajā, Karpatos. Arī tagad laivošanai, tiesa, nu jau mierīgākai, Ilga nav atmetusi ar roku.
Jaunie kolēģi viņu bieži aicinot savās kompānijās. «Smeju: ko es, tante, tur darīšu? Bet manas meitenes protestē: kāda gan tu tante! Pašai arī citreiz šķiet - ir gados jaunākas kundzes, bet savā uzvedībā, domāšanā krietni vecākas par mani. Ak, ārprāts, man jau septītais gadu desmits, bet kādas dullības vēl gribas darīt!»
Galda tenisa sacensībās starp kolēģiem Ilga nesen ieguvusi otro vietu. Šogad jau trešo reizi piedalīsies Nordea maratonā. «Mani bērni zina, ka māte nav no mierīgajām. Pērn man uzdāvināja lidojumu ar deltaplānu. Par mani jaunākas dāmas teju sašutušas: «Un tu lidoji? Nebija bail?» Man patīk tādas lietas. Un bērni atbalsta: «Mammu, tu visu mūžu esi strādājusi, kad tad, ja ne tagad?»» priecājas Ilga. Vēl plānos ir lidot ar gaisa balonu un ar izpletni izlekt!
Ilgā mīt arī ceļotājas gars. Ar domubiedrēm izpētījušas, kā ceļot lētāk. Pabijušas Ēģiptē, Turcijā, Austrijā. «Katru dienu atliekot latiņu, ceļošanai var sakrāt. Tikai stingri jāapņemas to latu atlikt. Tāpēc jau ir dzīves pieredze un galva uz pleciem, lai izdomātu, kā izgrozīties un saņemt, ko vēlies,» uzskata Ilga.
Tantiņa, bet ne kašķīga
Iepazīstoties kungiem nereti rodas priekšstats - ja reiz strādā policijā, tad «dāma ir riktīgs tanks». «Bet es tāda neesmu. Uz teātri eju. Ir tāds prieks iekāpt augstpapēžu kurpēs un uzvilkt mugurā ko vieglu, gaisīgu, košu,» attrauc Ilga. Un kurai sievietei gan nepatīk romantika? «Man patīk viss skaistais. Patīk daba. Aiz Ķekavas man ir zemes pleķītis, esmu to iekopusi. Man tur ir mājiņa, pirts. Patīk rušināties pa dārzu, skatīties, kā puķītes aug.»
Rokdarbniece gan viņa nav - pie sirds vairāk sportiskas aktivitātes, «tādas, kur reāls rezultāts redzams». Taču pati sev par pārsteigumu Ilga sevī atklājusi jaunu talantu. «Nekad neesmu bijusi zīmētāja. Pilnīgi neko nemācēju uzzīmēt, teikšu godīgi - skolā man lika četrinieku, lai nebojātu liecību. Bet pirms pusotra gada mani pierunāja aiziet uz zīmēšanas nodarbībām. Tagad tās apmeklēju regulāri un esmu priecīga, kā man sanāk. Sākumā gan pat bērniem neko neteicu, bija neērti. Bet pirms Ziemassvētkiem parādīju meitai, un viņa teica: «Mammu, man nevajag dāvanu, ierāmē man trīs savus zīmējumus,»» aizkustinājumu neslēpj Ilga. «Pati par sevi priecājos, ka varu ko tādu dabūt gatavu, attīstīt savas spējas.»
Ilga uzskata - senioru gados svarīgākā ir savstarpējā ģimenes mīlestība: «Ir tik patīkami aiziet ciemos, paskatīties, kā mazbērni aug. Bez ģimenes cilvēks jūtas kā vientuļš koks. Citi saka - beidzot varētu dzīvot tikai sev. Bet man tā būtu garlaicīgi,» apgalvo Ilga. Viņasprāt, tas arī padarot vecos cilvēkus nīgrus - mīlestības un ģimenes trūkums. «Ja mājās visi ir mīļi, tad cilvēks nav kašķīgs. Jo tās naudas ir tik, cik ir.»
Ilga Polinska sevi iztēlojas pēc 20 gadiem: «Gribētos mazbērniem pasakas palasīt. Ceru, visas grāmatas vēl nebūs digitalizētas, jo dzīvai grāmatai cita vērtība. Mājās taupu savas bērnības Sniegbaltīti un septiņus rūķīšus - 1957. gada izdevums. Tagad, protams, ir smukākas grāmatas, bet šī man īpaši mīļa. Un bērnības dienu lellīte arī saglabājusies. Jā, būšu tantiņa, bet ne kašķīga. Ceru būt forša vecmāmiņa.»