Mēģināju atcerēties, patīt savu dzīves kamoliņu atpakaļ bērnībā. Izrādās, ka jau tad mēs ar brāļiem, mammu bijām atkarīgi no tēva, kurš bija klusais dzērājs. Viņš bija ļoti strādīgs, talantīgs amatnieks, kaut arī invalīds, kā jau pēckara paaudzes puikas bija zaudējis roku.
Vēlāk iepazinos ar vīrieti, kurš bija sešus gadus vecāks par mani, jau vienu reizi precējies. Mūsu kopdzīves sākumā viss izskatījās kā jau jaunībā, viņš taču manis dēļ mainīsies, bet dzīve rādīja savu. Pēc pirmo bērniņu piedzimšanas viņš sāka dzert katru dienu, piekasīties par visu - zupa par sāļu, grāmatas es nedrīkstēju lasīt, tās tika saplēstas. Viņš sāka palaist rokas, sita mani. Visi viņam bija slikti - es ar bērniem, mani brāļi, vecmāmiņa, pie kuras mēs dzīvojām, nepārtraukti tikām pazemoti - lamāti, apsaukāti. Sista tiku tikai es, jo sievietes esot visu nelaimju cēlonis.
Pēc astoņu gadu murga viņš pats saprata, ka tā vairs nedrīkst, nolēma laboties, lūdza, lai aizvedu uz Straupi. Pēc nedēļas ārstēšanās nokodējās. Pēc tam palika vēl kašķīgāks, ja kas nebija, kā viņam gribas, tika draudēts ar atkodēšanos. Desmit mēneši bija pirmais termiņš, cik ilgi viņš izturēja skaidrā. Tālāk jau Straupe bija kā otrās mājas, regulāri ik pa 2-5 mēnešiem tika braukts it kā ārstēties, bet no tā nebija labuma. Pati ar bērniem braucu pie psihologa, lai saprastu, ka mēs neesam vainīgi pie tā, ka viņš dzer. Viņš to visu tā mums pasniedza.
Pēc savas mātes nāves viņš pie sevis paņēma arī savu tēvu, kurš nebija ne par matu labāks, tikai nekāvās, bet dzēra tā, ka pensijas pietika vien nedēļai. Nepietika ar alkoholu, sākās vēl spēļu automāti, kur tika nospēlētas lielas summas.
Ar laiku no zālēm viņam kaut kas sagāja kreizī. Gāja n-tās reizes kārties, arī bērnu klātbūtnē. Kādi Ziemassvētki man paliks īpašā atmiņā. Ar bērniem bijām aizgājuši uz skolas svētku pasākumu. Viņš nemitīgi mums zvanīja, lai nekavējoties ierodamies mājās. Pēc eglītes atbraucām - mūs sagaidīja pārdzēries tēvs, kas pie notekcaurules bija piestiprinājis virvi, - kārtējais kāršanās mēģinājums. Mazākais no dēliem to neizturēja, iegāja virtuvē, paņēma vislielāko nazi un tā arī pateica: «Tēti, ja tu to izdarīsi, es pārgriezīšu vēnas!» Viss šis pasākums beidzās ar iecirkņa pilnvarotā vizīti, pēc kā viņu aizveda uz Strenčiem ārstēties. Tur viņš jutās kā kūrortā, jo prata parādīt sevi kā mocekli, ka sieva viņu ievietojusi trakomājā. Katru nedēļu braucu pie viņa ciemos, vedu pārtiku, cigaretes. Reiz viņš mani turpat slimnīcas teritorijā vakara tumsas aizsegā izvaroja, piedraudot - ja kādam pateikšu, viņš mani nositīs tepat, un viņam par to nekas nebūs, jo viņš taču ir traks.
Nekas jau nemainījās arī pēc sešu mēnešu ārstēšanās. Suicīda tieksmes saglabājās, tika rītas mājās esošās tabletes, vien tas, ka nekad nebija tādu zāļu, kas spētu viņu saindēt.
Pēc 18 gadu mocībām sapratu - negribu vairs tā, gribēju izmaiņas gan sev, gan bērniem labāku dzīvi. Sāku strādāt citu darbu. Satiku citu vīrieti, kurš mani saprata, novērtēja manī cilvēku, sievieti. Saņēmu drosmi, vīram pateicu - viss, vairs nevēlos tā dzīvot, lai savāc savas mantas un iet prom.
Jau astoņus gadus esam šķīrušies, bet joprojām tas viss man stāv spilgti atmiņā, kad redzu, ka viņš zvana, sirds saraujas bailēs, ko nu atkal teiks, ko pārmetīs. Bērni ir vēlējušies ar viņu kontaktēties, bet viņa atbilde - jūs man esat miruši! Ļoti ceru, ka mani bērni būs sapratuši, ka tā dzīve - būt atkarīgam - ir šausmīga, ja pats negribēsi, no tā purva laukā netiksi.
Iveta