Ziemassvētki un Jaungads joprojām ir gada mulsinošākie svētki, kuros svētie latvieši, kas visi kā viens jau padomju laikos zem segas dziedājuši Ziemsvētku dziesmas, tagad paspēj i pagānisko bluķi vilkt un dedzināt, i kristīgā baznīcā atzīmēties, I Kremļa kurantus paklausīties un sabučot radus, draugus, paziņas, i vēl nosūtīt tūkstošiem neko neizsakošu SMS apsveikumu un uz tūkstošiem atbildēt, finālā paralizējot valstī telefona sakarus un ar šo virtuālo mīlestību neapdomīgi tukšojot personīgo maku. Jāatzīst - kolektīvā neprāta laiks sāksies rīt un ilgs pusotru nedēļu.
Matērijas uzvara pār garu
Ir tūkstoš un viena, nē, ne jau siltā Arābijas pasaku nakts kvēlās stāstnieces Šeherazades vai kāda tumsnēja daiļa prinča sabiedrībā, bet gan pavisam aktuāla iespēja, lai nosauktu visus tos saprātīgos attaisnojošos iemeslus, kāpēc pašreizējās patērēšanas bakhanālijas, šis iepirkšanās drudzis, šī banālākā «matērijas uzvaras pār garu» ilustrācija, šis maniakālais šopings, kuru mēs kolektīvi melīgi dekorējam ar vārdu «Ziemassvētki», būtu jānīst. Turpat līdzās ir tikpat daudz iemeslu svētkus svētīt.
Pirmais un galvenais motīvs Ziemassvētku brīnuma sagaidīšanai, protams, sakņojas kristīgās un arī cilvēciskās gudrības tradīcijā, kuru spēcīgāk par teologu Juri Rubeni nepaudīsi: «Ziemassvētki ir negaidīti lieli vārdi par cilvēku, par spīti visam, ko pazīstam sevī kā savu ēnu. Mēs svinam šos svētkus, lai, neraugoties uz visu mūsu neveiklību, ierobežotību, savtību, netīrību un dumjību, tomēr pamanītu, ka mums ir dievišķa izcelsme. Es patiesībā nāku no Dieva. Jo Dieva gaisma apgaismo katru (! - izcēlums mans - N.N.) cilvēku.»
Apdomājot šos vārdus, top skaidrs arī patiesais iemesls, kāpēc baznīca ir šķirta no valsts, - jo baznīca, reliģija nāk no civilizācijas pretrunīgās, tomēr kultūras tradīcijas, kurai ir ļoti ciešs sakars ar morāli un ētiku, kamēr valsts ir tikai racionāls un pragmatisks instruments kādas sabiedrības, kopienas likumiskai pārvaldīšanai, un parasti šis «instruments», tāpat kā politika un tās īstenotāji, ar morāli un ētiku nerēķinās. Atrodiet Latvijā vienu varas nesēju, kurš būtu gatavs atdot visdārgāko - savu dzīvību, lai pierādītu, ka tēze «Dieva gaisma apgaismo katru cilvēku» neattiecas tikai uz izredzēto šķiru, kas sēž Saeimā, bet arī uz tevi, mani, katru no mums un, protams, arī Maskačkas bomzi, Purčika narkomānu, Latgales ubagu robežpārkāpēju un aiz bezcerības par pašas sačakarēto dzīvi dzerošu vientuļo daudzbērnu māti Liepājā vai Ludzā, kurai «šī valsts» tūdaļ grasās atņemt tos dažus bērnu pabalsta «Jūdasa grašus». Ko darīt, lai izmisumā sievietei nebūtu jāsper galējais solis - ņemt cirvi rokā un nokaut badā raudošos mazuļus vai kļūt par kārtējo latviešu Soņečku Marmeladovu? Viens likums, viena taisnība visiem - saka valsts. Valsts ir auksts, racionāls, amorāls instruments, kas vismazāk jau nu garantē klasisko libertￃﾩ, ￃﾩgalitￃﾩ, fraternitￃﾩ - brīvību, vienlīdzību, brālību.
Kultūrā šo Dostojevska aprakstīto Soņečkas piemēru dēvē par miesas/čaulas tirdzniecību, bet ne dvēseles degradāciju. Neesat pamanījuši, ka arī Ziemsvētku eglītes kļuvušas par sava veida prostitūtām - mēs šīs dzīvās radības vispirms negausīgi apģērbjam ar lētas kosmētikas grabuļiem, lai pēc vecā Jaunā gada plikas, noplukušas un ne mazumu mūsu, cilvēku, gastronomisko un apdāvināšanās grēku redzējušas izmestu atkritumos.
Humānāka tradīcija
Tā vien liekas, ka pulka humānāka un godīgāka tradīcija valdījusi «tumšajos viduslaikos» - līdz XVI gadsimtam Ziemassvētku kociņu (vieniem tā bija egle, citiem - bērzs, ozols, pat palma) izkrāšņoja tikai ar āboliem - kā skaistu atgādinājumu cilvēkam par zaudēto paradīzi. Greznot egli ar zelta, sidraba imitācijām sāka birģeri turīgajā Vāczemē - tieši tādēļ, lai palielītos urbi et orbi jeb pilsētai un pasaulei un dokumentētu savu labklājību citiem. «Kāda dīvaina sabiedrība, kurā cilvēks vai nu labi pelna, vai tiek iznīcināts! Nekad cilvēces vēsturē ārišķīgā čaula un izkārtnes šķitums nav kļuvis tik visuzvarošs, tik nozīmīgs, tik ļauns un demoralizējošs,» tā jau XIX gadsimta beigās Dienasgrāmatās atzina brāļi Gonkūri, slavenās franču literārās prēmijas dibinātāji. Feierbahs savā Kristietības būtībā rūgti minējis, ka nomināli kristīgajai Eiropas cilvēku kopienai ir bīstams stāvoklis, ja «patiesība tiek uzskatīta par bezvērtīgu un par svētu tiek sludināta ilūzija».
Jā, «mēs» atceramies, ka «ilūzijas» dievišķošanas netikums jeb tieksme pēc grabuļiem un vispārējā fetiša statusa cilvēkiem, it īpaši varas elitārajā klubā, piemitis izsenis - Senās Ēģiptes faraona zelta sandalēm tika tērēti vienas pilsētas visa gada ienākumi, Versaļas pils uzturēšana gadā visai Francijai maksāja 12-15% IK, zelta laikmeta Anglijā karaliene jaunava Elizabete I Tjūdore kosmētikai ilgās valdīšanas laikā «notrieca» vismaz 12 Britānijas flotes un, dodoties uz savām lauku rezidencēm, līdzi vilka vismaz 30 karietes ar tualetēm (pēc Elizabetes nāves palika 3894 tērpi - joprojām bagātākā kolekcija, ko monarhs atstājis pēc sevis)…
Taču nereti aizmirstam, ka uz valodām kārā, superizglītotā Elizabete jau 11 gadu vecumā «tāpat vien» pamātei rakstīja vēstules itāļu valodā, no franču valodas spīdoši pārtulkoja Navarras Margaritas esejas, pārcēla latīņu, itāļu, franču un grieķu mēlē angļu reliģiskos dziedājumus psalmus, sarakstīja anotācijas Platona, Tomasa Mora, Roterdamas Erasma grāmatām un viņas mīļākais autors bija Seneka, kura visus darbus oriģinālā Elizabete citēja no galvas. Un Elizabetei pieder vārdi: «Bez manas tautas es esmu nulle.» Kādā parādes portretā Elizabete perlamutra tērpā bez kroņa rudajos matos pozē ar tumšsārtiem āboliem greznota skujkoka priekšā. Iespējams, tie ir simboliski augļi no Zinību koka, kurus karaliene jaunava alkaini mīlēja. Bet tikpat iespējams, ka tas ir Ziemassvētku koks protestantiskās pieticības garā. Kultūras vēsture atgādina, ka simboliem mēdz būt dažāda jēga. Kāda jēga ir eglītei jūsu mājās?