Mākslinieks, mēbeļu dizainers
Šā brīža ekonomiskā situācija Latvijā nav labvēlīga dizainam, kaut arī tas kļuvis par ļoti populāru profesiju. Latvijā tirgus nav, ielauzties Eiropas tirgū mēģinām, taču, pirmkārt, trūkst līdzekļu attīstībai, otrkārt, pašiem īsti nav lielo ražotņu. Padomju laikā taisījām dizainu mākslas kombinātiem, veicām pasūtījuma darbus un mākslas salons produkciju nepārtraukti izpirka - varējām nopelnīt, problēmu nebija. Tagad, piemēram, dizainers Aldis Circenis pats ir uzņēmējs (Rīgas Krēslu fabrika - L. K.) un tādējādi var realizēt savus darbus. Man ir tieši tāpat - pats radu dizainu, pats to arī realizēju. Ideāls variants būtu, ja mākslinieks pats varētu radīt dizainu un atrast ražotāju, savukārt pārdot šo produktu būtu ražotāja uzdevums. Neuzskatu sevi par profesionālu pārdevēju - nemāku pārdot savas lietas ar vērienu, un man arī nav tādu līdzekļu. Nezinu, vai Latvijā vispār ir tāda profesija kā dizaina menedžeris - kurators, kas pētītu tirgu, pieprasījumu, reklamētu produkciju. Protams, arī tam ir vajadzīgi līdzekļi. Tas nenotiek tā, ka cilvēks sēž pie datora, izsūta e-pastus, noliek darbu izstādē, tu atnāc, paklanies, un ar to viss arī beidzas. Šī problēma nav tikai dizaineriem. Mums vajadzētu tādu dāmu kā Džeimsā Bondā, kas zina visu, kā jādara.
Mūsu dizains neatpaliek no kopējā Eiropas līmeņa, drīzāk trūkst iespēju piedalīties. Arī valsts organizāciju, piemēram, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) darbība nav diez ko efektīva. Tagad visi mācīsies rakstīt projektus un domās, kā apgūt Eiropas naudu, un neko citu vairāk nedarīs? Pēc tam atkal noteikumi mainīsies. Esmu domājis par to, ka palīdzība manā profesijā varētu izpausties tā, ka speciāla komisija izvērtē pēc nopelniem labākos dizaina darbus, LIAA nopērk laukumu izstādei, iekārto, un dizainerim, kurš šķiet perspektīvs, ļauj tur izstādīties, par to nemaksājot.
Barbara Ābele
LMA asociētā profesore
Jautājums nav īsti godīgi uzstādīts, ja runājam salīdzinājumā ar Marimekko, kas vienlaikus ir arī Somijas identitātes zīmols. Tam ir vairāk nekā pusgadsimtu gara vēsture, un tas, kādā veidā septiņu sadaļu (skat. rakstā Dizaina tortes recepte) izpratne par dizaina lietošanu un savstarpēja sastrādāšanās ir izveidojusies cauri šim vēstures posmam, nav salīdzināms ar viena Latvijas dizainera vēlmi realizēt savu darbu. Aiz viņa nestāv šī pieredze, nav tāda pieprasījuma. Ja dizaineram ir jārealizē kāda pasūtījums, tas notiek diezgan ātri, bet, ja tā ir paša dizainera ideja un viņš vēlas to producēt, ir atkal citi spēles noteikumi. Marimekko situācijā jau nav tā, ka dizaineri stāv rindā un šis uzņēmums izvēlas. Marimekko ir ļoti spēcīgs dizaina birojs paši. Viņi attīsta arī jaunus projektus un koncepcijas - pieaicina citu valstu dizainerus vai kādu konkrētu dizaineri, ja paredz, ka tas viņu kolekcijā būs vajadzīgs. Marimekko nav īsti salīdzināms lielums, jo tā ir īsta industrija ar savu dizaina stratēģiju. Mēs uz to tiecamies. Latvijā ir tik daudz dizaina mikrouzņēmumu, kuru dibinātāji ir paši dizaineri. To viņi, manuprāt, dara divu aspektu dēļ: pirmkārt, tādējādi vairākumā gadījumu viņi ir sev pasūtītāji, jo tā ir vienkāršāk, otrs aspekts - lielā rūpniecības industrija pagaidām šo pasūtījumu neizrāda. Retos brīžos dizaina apzināšanās sākas, dažādas industrijas sāk lietot dizainu, piemēram, pārtikas industrijā tie ir zīmoli Laima, Latvijas balzams u. c. Runājot par lielajiem ražotājiem, daļa no viņiem nav Latvijā dizainētu produktu ražotāji. Viņiem ir pietiekami daudz rūpju, lai laikus un kvalitatīvi izpildītu pasūtījumu, un nav tik daudz laika un brīvu līdzekļu, lai attīstītu savu oriģināldizainu.
Viedokļus apkopoja Lana Kazlauskiene