Eksistē vairāki viedokļi, kāpēc dzimst bērni. Ir skaistais viedoklis, ka bērni dzimst mīlestībā. Bērns kā apliecinājums pāra jūtām un laimīgai ģimenes dzīvei. Otrs viedoklis - bērna radīšana kā apzināts lēmums, kad piedzimušais bērns kļūst par mantinieku. Šajā gadījumā vīrieši vairāk sapņo par dēla piedzimšanu kā savas esības turpinājumu. Šo patriarhālo dominējošo viedokli sievietes gudri norij kā glumu vardi. Lai tiek tēvam dēls! Taisām kaut tirliņu, bet dēlu, lai gan mājās trīs raženas meitas.
Diemžēl reālā dzīve ir skarba, un viss nav tik romantiski un skaisti. Izrādās, ikviena jauna dvēselīte automātiski tiek iedalīta dažādās kategorijās. Tie, kas kaislīgi mīlējas un ieņem bērnu, nemaz nenojauš, ka patiesībā viņu darbība nav vis pāra individuāli intīms mīlestības brīdis vien, bet izvēršas par publisku ieguldījumu tautsaimniecībā. Bērns ar piedzimšanu automātiski tiek iedalīts tik daudzās kategorijās, ka bail paliek. Izrādās, cilvēki... vairojas valstij.
Bērns nemaz nenojauš, ka ar viņa piedzimšanu sarosās tik daudzas valstiskas institūcijas. Demogrāfi viņu pieskaita sabiedrības kopumam, ekonomisti viņu ieplāno kā ražotājvienību, militārās struktūras, sevišķi puikā, paredz cīnītājspēku, bet par meitām aprēķina, cik bērnu viņas dzemdēs fertilajā vecumā. Nodokļu inspektori jau lēš, cik izaugušais bērns ienesīs naudas nodokļos. Bērnu vērtē kā vecāku vecumdienu nodrošinātāju. Vienvārdsakot, bērns nevis kā vecāku kaisles un mīlestības auglis, bet kā valsts mehānisma skrūve, kā instruments valsts labklājības nodrošināšanai. Vairāk jaunu iedzīvotāju, vairāk nodokļu, labākas vecumdienas.
Mūsu četrdesmitgadīgie egoistiski sarosījušies - attapušies, ka laimīgo vecumdienu var arī nebūt, jo demogrāfiskie rādītāji ir zemākie pēdējos simt gados. Nu apelē gan pie jaunajām ģimenēm, sak, laidiet pasaulē bērnus, vairojieties, bet diemžēl neveicinot apstākļus, lai bērnus varētu audzināt pēc XXI gadsimta standartiem.
Precedents tam visam jau ir bijis. Kad Latīņamerikā strauji attīstījās plantācijas, ekspluatatori ieplānoja, ka nepieciešams lielāks darbaspēks. Bet kā piespiest vairoties valstij par labu? Demogrāfisko situāciju atrisināja eleganti. Katru nakti pēc pusnakts baznīcās sāka zvanīt tā sauktais bello del pater - «tēva zvans». Tas pamodināja gulošos, lai viņi pusmiegā maigotos un mīlētos. Lai nostrādātu tēva darbus. Lai ieņemtu bērnus. Lai radītu nodokļu maksātājus.
Bērnu laiž pasaulē, ja sieviete jūtas droša, ka viņas bērnam būs jumts un maize, ko nodrošina tēvs ar savu darbu. Ja nav drošības, sievietes nedzemdē. Tāpēc jautājums ir par ģimenes valsts politiku, kas modinātu, cerams, kaut kur vēl snaudošo uzticību.