Kad gaidīju startu īsākajā 31 kilometra distancē, līdzās stāvošajam igaunim Kauram apvaicājos, kāpēc večuki pāri par 70 gadiem ir tik aktīvi slēpotāji, jo patiešām varēja satikt itin daudz pensijas vecuma dalībnieku. «Slēpošana viņiem ir kā viagra, jo palīdz uzlabot potenci,» nosmēja Kaure.
Labāk vienreiz redzēt un izdzīvot uz savas ādas, nevis klausīties nostāstus - vadījos pēc šī principa un savu izvēli nenožēloju. Pirmajā reizē izvēlējos 31 kilometra distanci. Lai gan septembrī jau trešo reizi biju sasniedzis finišu Tartu maratona 89 kilometru kalnu riteņbraukšanas sacensībās, 63 kilometru slēpojums šķita pārāk nopietns pārbaudījums. Starta zonā Kauram arī vaicāju, vai viņš ir pievarējis 63 kilometru distanci. Atbilde bija - jā. Cik tad nopietni jātrenējas, lai sasniegtu finišu? «Manuprāt, kopumā pietiek noslēpot divus maratonus, tas ir, 120 kilometrus. Šogad esmu tikai pāris reizes slēpojis, tāpēc izvēlējos īsāko distanci,» atklāti sakot, Kaures atzinums pārsteidza, bet tad atcerējos par igauņu asinīm.
Patiesībā Tartu slēpošanas pasākums sākas jau sestdien ar bērnu sacensībām, kuras organizatori uzskata par vērienīgākajām pasaulē. Šogad visās vecuma grupās kopā startēja 1429 bērni, kas gan bija ievērojami mazāk, salīdzinot ar 2013. gadā sasniegto rekordu, kad slēpoja 1921 bērns. Ja godīgi, tad termins «slēpoja» ir visai nosacīts, ja runa ir pašiem mazākajiem. Viņus visas distances garumā uz priekšu stumj vecāki. Šis process laikam iederas pie slēpošanas iepludināšanas asinīs...
Sestdien Tartu liela daļa dalībnieku jau ierodas pēc starta numuriem un izmanto iespēju sagatavot slēpes Toko servisa centrā, kur dzeltenos T krekliņos vaiga sviedros slēpes smērēja desmit apkalpojošā personāla darbinieku. Tartu maratona sagatavošanas un sacensību nodrošināšanas darbi ir patiešām iespaidīgi. Tajos iesaistīti vairāk nekā 1000 cilvēku. Vairākās vietās trase šķērso asfalta ceļus. Pirmajā vietā aptuveni pāris kilometru pēc starta satiksme tiek slēgta tikai uz nepilnu stundu. Braucamā daļa aptuveni piecu metru platumā ātri tiek piebērta ar sniegu, un tikpat ātri noris arī attīrīšanas darbi. Visu sacensību laiku vadošo grupu pavada helikopters, no kura tiek nodota informācija par trasē notiekošo. Pa priekšu brauc sniega motocikls, kurā sēž TV operators.
Kaut arī Tartu maratons Igaunijā ir ļoti populārs, tā direktors Kalks atzina, ka pagājušais gads bijis smags. «Mūsu galvenais atbalsts SEB banka piešķīra tikai 25 procentus no iepriekšējos gados izdalītā finansējuma. Nav arī pienācīga atbalsta no valsts un pašvaldībām. Viss smagums gulstas uz organizatoru pleciem. Ļoti lielu darbu prasa trases sagatavošana.» Par to, ka trase patiešām bija perfektā stāvoklī, pārliecinājos pats, un uz to norādīja arī sacensību uzvarētājs četrkārtējais pasaules čempions norvēģis Eldars Rēnings. «Brīnišķīgas sacensības ar ļoti labi sagatavotu trasi un organizāciju. Es pat teikšu, ka te viss, iespējams, ir pat labāk nekā Vasaloppet sacensībās Zviedrijā,» ar komplimentiem neskopojās Rēnings.
Piesakot dalību līdz 12. decembrim, šogad 63 kilometru distances dalības maksa bija 40, 31 km - 25 eiro. Nākamgad varētu būt jāmaksā vairāk. «Par šo naudas summu jau ir sarežģīti nodrošināt servisu pašreizējā līmenī. Salīdzinājumam, Vasaloppet dalības maksa ir 120 eiro,» norādīja Kalks.
Nedomāju gan, ka, saprātīgi paaugstinot dalības maksu, samazināsies dalībnieku skaits. Tie, kuri slēpošanas āķi ir dabūjuši lūpā, turpinās braukt uz Tartu. Mani pašu tagad interesē jautājums, cik nopietns pārbaudījums ir 63 kilometru distance. Atbildi gribētos saņemt jau nākamgad.