Ja vien... sarkanā zīmuļa un zīmogu vicinātāji nebūtu modri joprojām. 6. martā Talsu bērnu bibliotēkā notika apaļais galds par atkal jau kaislības izsaukušo igauņu rakstnieka Andrusa Kivirehka, Baltvilka balva laureāta, grāmatu Kaka un pavasaris, kas šogad bija Bērnu un jauniešu lasīšanas žūrijas programmā. Divu satrauktu vecāku vēstules ar jautājumu «kur skatās bibliotēku direktori? Kāpēc viņi neprotestē pret šādām, manuprāt, perversām dažu autoru izpausmēm?» un detalizētu pierādījumu, ka šie stāstiņi «piesārņo bērnu saprātu ar sirreālisma «indīgo rosolu» un ir «destruktīvi bērna saprātam tieši šo zemapziņas «impulsu» dēļ», bija nonākušas līdz pat Talsu domei. Atnākusī deputātu pārstāve atzinās, ka lasījusi grāmatu līdz sēdei, jo «nav varējusi atrauties» un «nekā tāda tur neesot».
Arī par šo visu varētu pasmieties un aizmirst, ja vien nebūtu bažas, ka ne visi deputāti paši izlasīs šo grāmatu un kādā izšķirīgā balsojumā, piemēram, par atbalstu Bērnu lasīšanas žūrijai, viņos kāds zemapziņas impuss pēkšņi atgādinās, cik «saprātu, vērtības un domāšanu» maitājošā ir šī lasīšana. Uzbrukumi izdevniecībai Liels un mazs un Bērnu un jauniešu lasīšanas kustībai nav pieļaujami, jo viņu pūliņu nozīme sakarīgu - vērīgu un priecīgu - bērnu (arī vecāku) attīstīšanā nav pārvērtējama.
Apmulsušo bibliotekāru «morālam un intelektuālam atbalstam» (izrādās - devušas lasīt grāmatu, kur «samanāmas arī pedofiliskas nianses»), uz Talsiem devās dzejniece Inese Zandere un Kivirehka «indīgā rosola» maisītājs latviešu valodā Guntars Godiņš. Tikai jājautā, kas gan ir pašu bērnu fantāzija, ja ne viens vienīgs sirreālisms.
Diskusija neizvērtās, jo opozīcija neieradās, un ikviena bibliotekāre vai skolotāja teica, ka Kaka un pavasaris ir «jauki, ļoti asprātīgi stāsti par draudzību, mīlestību un patriotismu». Vērts ieklausīties Talsu sākumskolas skolotājas Ritmas Norenbergas pieredzē. Bērni, ieraudzījuši skolotājai uz galda Kaku un pavasari, sākuši spurgt, bet, kad visi kopā palasījuši, teikuši: «To kaku uz vāka gan nevajadzēja likt, jo stāsti jau ir pavisam par ko citu.»
Bet kādas oļiņietes izaugs «šķīstajās» sūdzētāju ģimenēs, kur bērni ir pasargāti gan no sirreālisma, gan pašas dzīves, - bail iedomāt.